sajūta, ka vajadzētu būt piektdienai, tad nu vismaz trešdienai.
tā teikt, tāds īpatnējs noskaņojums pēkšņi parāava.

hokeja sezona pamazām atsākas, tas tāds, sava veida mazais prieciņš būs uz kādu laiku.
tikko izkāpu no dušas, noskaloju arī mazo iegruzījienu, kas bija nemanot piemeties. tagad tik uz mikriņu, lai satiktu beidzot māšeli, kura atgriezusies, un to atgriešanos arī nosvinētu ar brenguli un fontein friškām! cerams vakars izvērtīsies jauks. patiesībā prasās gar jūru tāpat vien pa nakti pavazāties.
bet rīt jau pašā agrumā jādodas atpakaļ, nevar jau tik vien kā izklaidēties.
par miera ostu, uz kuru māsa grib aizraut. jā, es labprāt aizdotos tur dziļajos laukos, mežos pie saviem vecvecākiem, tiem, kuri sen nav redzēti. tomēr tas nav ar tādu mērķi kā viņai, zin kā, miera osta katram sava. sapratu vienkārši, ka ļoti gribu viņus satikt. arī šuneli turienes apraudzīt, kā jūtās viņš pēc visām tām operācijām un tā. un vispār, kā nekā, tur pavadīti krāšņākie bērnības mirkļi.
še tev dzīve. laikam jau tādas negāciju domas jāatmet, ja gribas tādu harmozinētu, skaistu dzīvi nodzīvot.