ehh.. nočiepu brālim disku, un tagad priecājos. dzeru kõlu, tīru kõlu, bet sajūta tāda piedzerta. viegls reibums un maza gruzõna izjūta ieslīgusi manī.
vakar ar z. sēdējām kāpās, priecājāmies par saulrietu un par to kā jūra ar debesīm saskrien pēc skata kopā zūdot horizontam. ešs. skaisti tā teikt baudīt. un šodien pa dienu arī uz to pusi aizčāpojām. jā, es beidzot esmu bijusi nopeldēties jūrā ! ūdens visai auksts vēl, bet tas arī nekas. un vispār šodien esmu uzņēmusi tik daudz šķidrumu tik dažādos veidos, cik nu var.
bet vispārīgi, jūtos mazliet pazudusi. es nezinu, vai pašizgudrotās mini bohēmas dēļ vai kā. bet kurš tad lai man pasaka, kāda tad es būtu nezudusi? un vispār, pat nezinu ko iesākt ar dzīvi, tādēļ kā jau parasti plūstu pa straumīti. bet ziniet ko ? pēc vasaras šitais jāizbeidz. es jau zinu, ka visi jūs sakāt, ka nevajag atlikt, citādi nekad jau nebūs īstais laiks. es jau piekrītu, bet šoreiz tas citādāk.
un veltīšanos sev esmu pārdēvējusi pati savā prātā. nu ne pārdēvējusi gluži. bet nu, pamainījusi kā pati to uztveru. tagad tas izpaužās ne tikai baudīšanā, bet arī sevis izglītošanā pa dzīvei un visādi citādi sevis uzlabošanai. un tas, ka es sevi esmu nolikusi vienā no pirmajām vietām nenozīmē, ka man nav svarīgi citi. tā nemaz neprotu. gribas jau visiem savējiem palīdzēt un tā, bet jāiemācās, ka tā ir viņu dzīve, viņiem jādzīvo.
un vispār, ziniet ko man pašlaik patiešām prasās ? labi stingru apkampienu un dejot. jā, man pēdējā laikā nenormāli prasās iet dejot, tā pavisam muļķīgi, bet vispār dejot.
laikam jāiet ieliet vēl netīri neķītrā ķīmiski ķēmojošā susla. jap, es teicu susla. tas man jaunais lietojamais vārds, tāpat kā ķupķēze. un vispār, es varētu sākt cilvēkus par muļķa desām saukāt.

Vai es to kaut kur biju lasījis,
Vai man kāds pie kafijas tasītes
Bija stāstījis, ka viņš bija lasījis.
Esot jāatsakās no kaut kā, lai
Kaut ko iegūtu – vāļā ir jālaiž,
Smelsies savādāk pāri malai.
Uztvēru es šo faktu pasīvi,
Tā, lai zinātu, ja man kāds prasītu,
Jo ar sevi to nevarēju sasiet.
Jā, esmu apkrāvies ar paunām
Un vēl tēmēju uz jaunām.
Ticiet man, dažiem ir vēl ļaunāk.
Man tikai rūp,
Lai garderobē nav robu,
Daži krekli ar logotipu “Skops”,
Džemperi, kas visu mūžu grauž,
Jo uz tiem ir izšūts “Skauž”.
Bikses, lielībā ražotas,
Mīksti slinkuma kažoki.
Es tā, kā daudzi - lepnumā, spītā -
Varētu izmest kaudzi, bet rītā.
Bet tad žoklis atkārās – klau!
Jo apstākļi atvarā rāva,
Kad vismazāk biju gatavs es tam.
Es dedzīgi spurojos pretī,
Un vēl noraujos par lecību.
Zini, ko par atvariem stāsta, vecīt?
Tiek no tiem ārā tie, kuri ļaujas,
Tie, kuri paši peld lejā bez kaujas.
Kā tiku arā, spļāvu saujās.
Mest ārā, uzskatu, vajag man
To, kas nav aiztikts pusgada laikā.
Vēl ap kaudzi drusku tā staigāju...
...domāju.
Zini, kā? Bet, ja nu tomēr noder,
Bet, ja nu tas nāk atpakaļ modē?
Ko? Man skraidīt atkal pa bodēm?
Iekšā man viss burtiski vārās.
Šaubas kā blenderī maļas.
Nē, tomēr jāmet tā kaudze ir ārā!
Dzirdi, paver tās durvis vaļā!