Vai es to kaut kur biju lasījis,
Vai man kāds pie kafijas tasītes
Bija stāstījis, ka viņš bija lasījis.
Esot jāatsakās no kaut kā, lai
Kaut ko iegūtu – vāļā ir jālaiž,
Smelsies savādāk pāri malai.
Uztvēru es šo faktu pasīvi,
Tā, lai zinātu, ja man kāds prasītu,
Jo ar sevi to nevarēju sasiet.
Jā, esmu apkrāvies ar paunām
Un vēl tēmēju uz jaunām.
Ticiet man, dažiem ir vēl ļaunāk.
Man tikai rūp,
Lai garderobē nav robu,
Daži krekli ar logotipu “Skops”,
Džemperi, kas visu mūžu grauž,
Jo uz tiem ir izšūts “Skauž”.
Bikses, lielībā ražotas,
Mīksti slinkuma kažoki.
Es tā, kā daudzi - lepnumā, spītā -
Varētu izmest kaudzi, bet rītā.
Bet tad žoklis atkārās – klau!
Jo apstākļi atvarā rāva,
Kad vismazāk biju gatavs es tam.
Es dedzīgi spurojos pretī,
Un vēl noraujos par lecību.
Zini, ko par atvariem stāsta, vecīt?
Tiek no tiem ārā tie, kuri ļaujas,
Tie, kuri paši peld lejā bez kaujas.
Kā tiku arā, spļāvu saujās.
Mest ārā, uzskatu, vajag man
To, kas nav aiztikts pusgada laikā.
Vēl ap kaudzi drusku tā staigāju...
...domāju.
Zini, kā? Bet, ja nu tomēr noder,
Bet, ja nu tas nāk atpakaļ modē?
Ko? Man skraidīt atkal pa bodēm?
Iekšā man viss burtiski vārās.
Šaubas kā blenderī maļas.
Nē, tomēr jāmet tā kaudze ir ārā!
Dzirdi, paver tās durvis vaļā!