Vakar nonācām pie fakta konstatācijas
(es esmu gandrīz piebeigusi Children of Dune)
ka somehow, mans pieņēmums ir bijis, ka, ja cilvēkam ir pieredze, tad šis cilvēks automātiski izturas mazāk kā krāns
t.i., ja cilvēkam ir, teiksim, 40 gadu dzīves pieredze, tad viņš automātiski izturēsies kaut kā sajēdzīgāk nekā cilvēks ar 4 gadu dzīves pieredzi
attiecīgi visu laiku lasīju šo grāmatu un pie sevis burkšķēju, ka wtf wtf, kā cilvēkam var būt daudzu, daudzu dzīvju pieredze un tik un tā praktiski neeksistējošs theory of mind, praktiski neeksistējoša par zināmu briedumu liecinoša sekundes aizture starp "ok, es varu izdarīt/pateikt šito riktīgi derdzīgo lietu" un "mmmm, a moš nevaig, ir taču arī citi, jēdzīgāki veidi, kā komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem būs jāpavada kāds laiks kopā un kas man vispār neko sliktu nav nodarījuši"
Bet tas bija absurds pieņēmums (no manas puses) jau no paša sākuma
protams, ka nevar vienkārši iepumpēt cilvēkā dzīves pieredzi un cerēt, ka no tā automātiski nāks kaut kāds "briedums", "briedums" ir darbs, ko tu dari, nevis pieredze, kas tev ir, un tu vari šo darbu darīt vai nedarīt 8 vai 80 gadu vecumā
Kas gan padara novecošanu par negaidīti nekomfortablu pasākumu, nu, ja kaut kādu 20 gadu vecumā šķiet diezgan normāli, ka gan tu, gan vienaudži esat diezgan stulbi un tizli, jo jums ir 20, tad 40 gadu vecumā ieslēdzas viegla mizantropija, jo "maniem vienaudžiem tak vajadzētu zināt labāk", pie 60 būs vispār pilnīgs horrors, iedomājies, tas pats 20gadnieks, tikai ar 40 gadu pieredzi, kas viņam neko nav devusi
