1) nespēja "pareizi nokomunicēts", t.i., tu vēlies spriest pēc estētiskiem kritērijiem, kas, tieši ņemot mūsdienu ietvarus, j a u ir banāli un klišejiski, un no,ietoti.
2) tu laikam vēlies pieprasīt kādu ironijas vai pašironijas imperatīvu, kas arī ir tik ļoti vakardiena, postmodernisms ir vakardiena, proti, tu pieprasi, lai autentiskie cilvēki par labām un nozīmīgām lietām - lai "pierādītu" savu autentiskumu - izsakās vai nu ceha vai Rīgas Laika stilā. Un tieši tas ir lēti - ši nespēja iztēloties, ka var būt arī cilvēki, kuri vienlaikus ir tan pašreflektīvi, gan, nereti balstoties apzinātā taktiskā izvēlē, nahrenizē vai apiet vakardienas intelektuāļu uzstādījumus būt ironiskiem vai komunicēšanā estētiski noslīpētākiem.
Taču tas nav īstais punkts. Mūsdienās galvenais ir tieši ass un tiešs, un sāpīgs vēstījums, kam nospļauties par formālismu. Citi to sauktu par new sincerity vai neonaivumu (pastarpināto nepastarpinātību). Tas ir nākošais, neizbēgamais dialektikas solis, kas vakardienas ironiķus un rīgas laikus, un distancētos ierēcējus aizmēzīs vēstures mēslainē vai vismaz perifērijā.