nu es uz to skatos tā, ka tajā brīdī, kad rakstnieks tur muti, nesakot, ko domā (lai cik šīs domas būtu nepareizas, nevietā, nepolitkorektas vai whatever), jo citādi ņaudiņas nebūs, vaivaivai, tajā brīdī mēs jau esam padirsuši vienīgo jēdzīgo iemeslu, kāpēc valsts atbalsts literatūrai vispār ir vajadzīgs (tb lai rakstieks var teikt, ko domā, nevis to, kas "pārdodas"). (promska paliek vēl teorētisks iemesls "lai rakstnieks saka to, kas ir Valstiski Pareizi", bet, par laimi, pagaidām tas vēl īpaši nestrādā)