Ņirdzīgie
Šodien, apmēram četros no rīta, ar Rubli bijām palikuši vienīgie, kam atstāties nomodā šķita svarīgāk kā topošie agrā rīta pienākumi. Kad bijām visiem uzlikuši uz galvas cepures (starp tām bija arī viena pīta lampa) nolēmām, ka šīs sajūtas ir tikai un vienīgi kaut kā tālejošāka pirmsākumi. Ir tik daudz vecu joku, kuri neizdodas tikai tādēļ, ka tie ir pārāk veci, lai izdotos - izspēlēti bērnībā, pat vairākkārt pieminēti preses anektdotēs un aprakstīti grāmatās. Tomēr šoreiz mums izdevās.
Sākām spēlēties ar laiku. Atradām pārējo četru viesu telefonus, lai pagrieztu laiku par divām stundām uz priekšu. Čakli uzslēdzām modinātājus, nogriezām mūziku un gājām ārā gaidīt rīcības sekas. Pēc piecām minūtēm sastapām ļoti laimīgus draugus, kuri teica, ka patiešām jūtoties apmēram tā it kā būtu gulējuši piecas minūtes. Mēs garlaikoti atbildējām, ka pīpējam jau trešo ūdenspīpi un tagad gan plānojam iet gulēt. Draugi aši sakārtoja savas mantas un ļoti priecīgi par rītu, kas it nemaz nav nogurdinošs, devās ceļā. Mazliet nogaidījām, sacerējām triumfa saukļus un lēnā gaitā čāpojām pie viņiem uz pieturu. Kopā izsmējāmies par bildēm ar interesantajām cepurēm, bet pēcāk laipni aicinājām uz maizītēm ar kafiju. Laiks taču stiepjas kā siekala līdzi. Un vēl vairāk.