es nesportoju
Pastāv tīri filozofiski uzskati, kam seko centieni tos pierādīt zinātniski, ka katrai dzīvai būtnei ir sava antibūtne, kurām sastopoties, tās abas sevi zaudē. Pazūd dēļ visādām tur pozitīvi un negatīvi lādētām daļiņām. Visvairāk jau bail ir par to, ka arī apaļajai zemei varētu būt tikpat apaļa antizeme, kas ir daudz bīstamāk par kaut kādām tur atombumbām. Tomēr tā kā viss tiek materializēts cilvēcīgu un egoistisku vēlmju labad, vairāk ir bail no ziedošajām ievām, kas sola man remdenu laiku. Remdenais laiks jau šovakar zogas istabā, kad esmu viena pati mājās, tikai nenāk zagļi, kurus es varētu apmānīt ar līmlentēm un banānu mizām kā tajā filmā. Man ir džemperis ar baltiem rakstiem, ievārījums, piens un septiņus gramus smaga dvēsele. Jo cilvēkiem patīk materializēt, un viņi nezina, ka dvēsele ir kategorijas "laiks" pārstāve un nevar tik mērīta pat seno grieķu stadiojos.
Iešu paskatīties televizoru. Man reti kad ir pārliecība par to, vai sula ir spiešanas vērta.