pasaciņa miegam
Reiz kādos tik senos laikos, kad jau bija nokusis ledus, bet vēl nebija uzceltas mājas ar stikla sienām, dzīvoja kaktusiņš Pauls. Kaktusiņš dzīvoja brūnā māla podiņā, kas bija pildīts ar augsni, bet viņa senči esot auguši tuksnesī līdz nomiruši no slāpēm. Kaktusiņu Paulu gan vajāja pavisam citas slāpes, arī viņš tāpat kā visi mēs bija attālinājies no senču tradīcijām. Par tām atgādināja vienīgi decembra beigās starp kaktusiem atzīmētie Lielie slāpju svētki, kurā kāds kaktuss esot augšāmcēlies un aicinājis visus nodoties podiņos dzīvošanas priekam. Kaktusiņu Paulu vajāja slāpes pēc tuvības, bērnu viņam nebija, un durstīgās adatas atbaidīja ikvienu, kas viņam mēģināja tuvoties.
Tā nu kādā dienā kaktusiņa vientulība tika kliedēta, kad viņu apošņāt pienāca kāds pavisam skumjš un izsalcis bērītis - Ģederts. Varēja redzēt, ka viņš ir nomaldījies, un, jaunībā acīmredzami aizraujoties ar Vinnija Pūka piedzīvojumiem, noturējis kaktusu par dadzi, bet sevi pašu - par ēzelīti. Kaktusiņš Pauls mēģināja viņam iestāstīt, ka dadži pielīp pie cilvēku drēbēm un izskatās smieklīgi, turpretim kaktusi ir bīstami, viņš gribēja bērīti pasargāt. Tomēr Ģederts bija tik izsalcis, ka nemanot piegrūda savu vēso purnu pie kaktusiņa, un ieguva pamatīgu adatu tieši starp savām zirga nāsīm. "Au," viņš iezviedzās un sāpēs novērsa skatienu. "Es taču tev teicu," bēdīgi konstatēja kaktusiņš Pauls - nomākts par kārtējo neizdevušos tuvības mēģinājumu, kam gan jau bijis gatavs. Te abiem nemanot piezagās acenes Helēnas, kuras lūdzās, lai bērītis Ģederts ļauj apskatīt tuvāk. Acenes Helēnas, redzami satrauktas par iespēju būt noderīgas, runāja viena caur otru tā, ka nevarēja neko saprast: "Mēs palīdzēsim, ļauj mums, mēs gribam apskatīt, cik dziļi adata ir iedūrusies, nu pagriezies taču pret mums!" Bērītis bija tik skumjš un izmisis, ka atļāva acenēm sevi apskatīt. Acenes Helēnas nopētīja visu zirga augumu, sākot no astes un beidzot ar krēpēm tā, it kā visu viņa ķermeni būtu ieskāvušas daudz mazas adatiņas. "Tā ir te, starp nāsīm," teica bērītis, mēģinādams pievērst aceņu uzmanību savām ne vien acenēm redzamajām sāpēm. "Jā, te nu tā tiešām ir, mēs to redzam," priecīgi spiedza acenes. "Nu tad dariet taču kaut ko!" ēzelītis izklausījās no sirds izmisis, bet vismaz izsalkuma sajūta nu bija īslaicīgi remdēta, jo sāpes uzvar izsalkumu gluži tāpat kā akmens šķēres un šķēres papīrīti. "Bet mūsu uzdevums ir labi redzēt, mēs nemākam vilkt adatas no ēzeļu deguniem!" acenes bija sadusmotas par šādu necieņu. Kaktusiņš Pauls nu jau bija gatavs atteikties no visām savām adatām, kuras citreiz tik patīkami kutināja no atvērta loga nākošais siltais vasaras vējš, lai tikai šis starpgadījums nebūtu noticis. "Es māku izvilkt adatas," nozīmīgi paziņoja apročpoga Baņuta, kas par šo ķibeli bija dzirdējusi no bulciņas Maijas, ko satikusi virtuvē uz galda. "Vai tu tiešām proti izvilkt kaktusu adatas no zirgu purniem?" neticīgi noprasīja bērītis Ģederts. "Protams, es protu visu to, ko prot roka, un ticiet man - tas nav maz," lielīgi noteica apročpoga. Tā nu acenes Helēnas teica apročpogai adatas atrašanās koordinātes, un adata tiešām tika veiksmīgi izvilkta no bērīša degungala. "Paldies," viņš kautrīgi noteica, "jūs esat ļoti laipnas, dāmas, bet līdz ar atvieglojumu man ir piezadzies arī izsalkums!" Un tajā pašā mirklī atskanēja kautrīgs "Sveiki," kas nāca no jau pieminētās bulciņas Maijas lūpām. "Es vēl nekad neesmu barojusi bērīšus," viņa kautrīgi noteica. Tikmēr apročpoga Baņuta ar acenēm Helēnām bija iegrimusi kaismīgā strīdā par to, kuru loma bērīša atbrīvošanā bijusi nozīmīgāka. "Nu tad pabaro mani!" sajūsmināts teica bērītis Ģederts, kuram bulciņa Maija šķita pati tīrākā un nevainīgākā būtne, ko jebkad redzējis. "Tu tiešām liecies manu drupaču vērts," teica bulciņa Maija un sniedza bērītim veselu sauju ar maziem saldas maizes gabaliņiem. Bērītis Ģederts un bulciņa Maija vēl joprojām dzīvojot laimīgi, remdinot viens otra alkas - vienam pēc saldas maizes, bet otram pēc nemitīgām rūpēm par kāda izsalkumu. Apročpoga Baņuta ar acenēm Helēnām, ieņēmusi katra savu vietu uz cilvēka ķermeņa, devās gaitās, kas veda ārpus dzīvokļa. Bet kaktusiņš Pauls vēl joprojām sirgst ar tuvības slāpēm. Ja to satieciet, nelejiet tam ūdeni, bet aukstā ziemas dienā ar siltu elpu ieprieciniet tā adatiņas, kas sargā kaktusu no tā, ko tas visvairāk vēlas.