svētā sēta
Man ir vēl viena draudzene Elīna, kura nemitīgi kļūdās. Viņa to dara vairākas reizes pēc kārtas arī vietās, kur tas vispār ir grūti iespējams. Pirmās atmiņas par Elīnu man saistās ar kādu otro klasi, kad pēc stundām viņa man mēdza zvanīt un aicināt doties pastaigā līdz Pļavnieku universālveikalam. Uz universālveikalu mēs gājām, lai viņas brālim Sandrim iegādātos čipsus un kolu. Mana dalība šajā procesā bija neizbēgama, jo Sandris baidījās no tovarņikiem (es nezinu, vai tā viņš tos sauca, bet pareizo nosaukumu nevaru uzreiz atcerēties), bet Elīna baidījās runāt ar pārdevēju. Pirms tam mēs iegājām mazajā veikaliņā, lai nopirktu kožļenes. Tās vienmēr pirku es, jo Elīnai laikam vēl nebija kabatas naudas. Varbūt bija, bet tad viņa to izlietoja citiem mērķiem. Piemēram - dažādām Oriflame precēm, jo palīdzēja savai mammai izplatīt visas tās kosmētikas. Reiz es Elīnai rādīju, kā neplīst mans jaunais franču stikls. Varbūt stikls nemaz nebija jauns, bet es biju pārliecināta, ka krūzes, kas vedotas no minētā materiāla, vispār nav iespējams saplēst. Protams, ka patiesībā tas bija iespējams, un es stipri paliku muļķa lomā. Tomēr otru plāna daļu - veidot pēc iespējas skaļākus trokšņus (piemēram, ļoti lielā volume likt dziesmiņu "silence is easy") virs ģeogrāfijas skolotājas Inas Kesminas dzīvokļa, es īstenoju. Tajos brīžos, kad Elīna nekļūdās, viņa pērk apakšveļu. Patiesībā es domāju, ka viņa arī tad smagi kļūdās, bet tas šoreiz nav tik būtiski. Agrāk es ļoti gribēju, lai tieši viņa ir mana labākā draudzene, tāpēc, liekot pildīt atmiņu klades, speciāli draudzeņu jautājumā vienmēr iekavās norādīju - tikai viena. Viņa gan nekad tur tā konkrēti neko arī nenorādīja, bija, zinies, tāda interesanta personība jau tajos laikos. Joprojām mūsu attiecības nav sašķobījušās, kaut arī dažiem radušās tādas aizdomas. Mūsu attiecības vispār pa īstam sašķobījušās ir tikai vienu reizi. Tie bija dziļi personīgi iemesli. Edgars teiktu, ka mēs visi valkājam maskas. Aktieri, bļeģ.