kad nenāk miegs
Tas, ka cilvēki visbiežāk vēlas saņemt regulāru miega devu, nav tikai tāda fizioloģiska nepieciešamība. Tā tikpat ļoti ir arī garīga vajadzība un neliela, ikdienišķa atkāpe no tā, kas tu esi, kad esi. Ja cilvēkiem būtu ļauts pēc izvēles izslēgties, kad sajūt tādu morālu nepieciešamību, miegam, visticamāk, nebūtu liela pieprasījuma. Jo miega laikā ikviens uzņemtos risku palaist kaut ko garām un līdz ar citiem pietiekami ātri neprogresēt. Lai miegs nebūtu tik nomācoši vienveidīgs, tas ir gudri bagātināts ar sapņiem, lai gan reti kurš dodas gulēt sapņu dēļ. Cilvēki jau no sen seniem laikiem sapņainus sižetus izvēlas padarīt par daļu no nomoda, eksperimentējot ar dažādām dabas un ķīmijas radītām vielām. Jau sapņi sniedz gana pamatīgu apstiprinājumu tam, ka smadzenes ir pilnīgi neprognozējamas savos impulsos. Tāpat arī tam visam piesaistītie nervi var vēl vairāk nekā reaģēt uz sāpēm, baidīties un sniegt īslaicīgu orgasmu. Tātad cilvēki neatsakās no dažādām vielām un šķidrumiem divu iemeslu dēļ – vai nu, lai dotos sevī dziļāk iekšā vai arī, lai dotos pēc iespējas tālāk no sevis. Un šo nestāvēšanu uz vietas izmanto pēc izvēles un vajadzības. Citreiz neapzināti vai apzināti līdz letālam iznākumam. Kādēļ cilvēki nav aprobežojušies ar iemigšanu ik nakti, bet vienmēr vēlējušies nebūt ar sevi tik dažādos veidos? Un kur būtu liekams tas viss, kas nāk laukā zem dažādām vielām, kad neesam gluži mēs paši vai esam vairāk paši nekā gribētu būt? Tam visam jābūt kaut kur izmantojamam. Un tātad nāve nav bezjēdzīga.