mans un Ulda stāsts
Ir sagadījies tā, ka man ar Uldi Rudaku mīļākie ir tieši tie mērkaķīši, kuriem atver galvu un smadzenes pēc tam lieto kā delikatesi. Tātad izsit caurumiņu kā mīksti vārītā olā, bet pēc tam ar karotīti izēd. Parasti tā dara ļoti smalkās viesībās, kurās katram viesim priekšā stāv viens mērkaķīša purniņš (sākumā tas izskatās mīļi, pat bērniem ir jāsmaida). Tad, kad ēdiens ir apēsts, oficiants aiznes atlikumu prom. Nokāpj pa savām daudzdzīvokļu mājas trepēm un izliek kaķīšiem. Tie, protams, rij, lai kāds nepadomātu, ka viņi zina mēru, jo tad taču tie kļūtu par mēr-kaķīšiem un riskētu paši ar savām galviņām. Tādu kaunu neviens no kaķīšiem nevēlas piedzīvot. Tās mērkaķīšu daļas, no kurām tiek atdalītas galvas, paliek inkubatoros, kur tām pusgada laikā pieaug atkal jaunas galvas. Ne tik gardas - kaut kādi pusfabrikāti. Visus šos procesus paralēli arī filmē, lai vēlāk rādītu zinātniskās filmās. Labi, ka zīdainīšiem, kas guļ inkubatoros, neaug atkal un atkal jaunas galvas.