Andris Ērglis
Šovakar konstatēju, ka personīgā atmiņa ir liela mīkla man pašai. Ne jau tas, ka tā vienkārši būtu slikta, bet tieši tas, ka tā ir neparedzama. Manai atmiņai nepiemīt tendences labāk darboties kādā konkrētā sfērā vai ar kādu attiecīgu pieeju.
Tad nu ir tā, ka rīt no plkst. 9-16iem manā daudzdzīvokļu mājā nebūs elektroenerģijas. Tas nozīmē, ka nedarbosies arī lifts, ko es visbiežāk tomēr izmantoju. Jā, it kā jau veselīgi būtu skriet lejā un augšā, bet pārsvarā, izejot no mājas, sev līdzi vedu arī divas piecpadsmitkilogramīgās hanteles. Un divreiz nedēļā - arī pasmagu pelēko akmeni (neizslēdzot hanteles). Ja akmens vēl ripotu (Ripoja akmens, Like a rolling stone), tad vēl varētu katrā rokā pa hantelei un akmeni spert ar kāju, bet nē - tam ir plakana apakša. Ja plakanā apakša ir uz leju, uz tā var apsēsties, kad esi nogurusi, staigājot gar jūru (tagad varat iedomāties, ja?)
Atsaucoties uz visu iepriekšminēto, man ir šausmīgas bailes iekāpt liftā tieši dažas sekundes pirms elektrība tiek atslēgta. Un palikt tur septiņas stundas. Gandrīz veselu darbadienu! Tādēļ es jau šovakar izslēgšu telefonu, nelikšu modinātāju un lūdzu arī Jūs mani rīt nekur neaicināt. Pirms pulksten deviņiem, protams.
Atā, atā! Iešu nu gultiņā.