maijā
"Pšššš", kāds atkorķēja minerālūdens pudeli un gaidīja, ko es teikšu. Skatījos kā mazie burbulīši ar tiem pievienotajām dzērveņu garšām ceļo augšup un izbeidzas, līdz ko cenšas pacelties gaisā. "Tur kaut kam ir jābūt," es iedomājos, bet ātri apjautu, kur jau esmu to dzirdējusi pirms sevis. Kāds kāri pielika pusotra litra pudeli pie lūpām, un viņa ādamābols kustējās ļoti ritmiski, uztverot veselu virteni malku pēc kārtas. Man nekas nenāca prātā un ierosināju iziet laukā, cerot, ka pilsētas gaiss un tās rūpes, un trūkstošās atbildes citu sejās, kas neattiecas uz mani (bet šīs attiecas), varētu nākt par labu.
Kanālmalā putni, kaķi un vāveres plosīja sarkanu treniņtērpu ar kapuci, kura gan vairs izskatījās tikai pēc nodriskāta apmetnīša, kas būtu piemērots klasiskam zīdaiņu supervaronim, ja nebūtu tik nodriskāts. Kaķi izmantoja treniņtērpa vīles, lai pagarinātu astes, vāveres plēsa laukā mazas sirsniņas un lika tās savā ziemas dobumā, lai glabātu līdz februārim. Putni dalījās divās frontēs - baložos, kas joprojām domāja, ka tas ir kaut kas ēdams, un zvirbuļos, kuri gribēja paņirgāties par vakar uzieto putnubiedēkli, pieliekot tā seju pilnu ar sarkanām pinnēm. Katram bija, ar ko nodarboties.
Mēs gājām kādu laiku līdz attapāmies līdz viduklim kanālā kopā ar visu to, ko būtu nepieciešams sašķirot un izmest, un tad, ja tas notiktu - es būtu kā stikls, tu būtu kā papīrs. Es paliku tavu galvu zem ūdens un uzkāpu uz tās ar kājām. Nogaidīju līdz brīdim, kad tu vairs nevarēji bez gaisa, jo tad tevi piemeklētu minerālūdens burbuļiem līdzīgs liktenis, pieķēros pie tiltiņa margām un uzrāpos uz tā. "Redzi, nu, tā es visu laiku jūtos," lepni atbildēju un raidīju tavā virzienā vienu no tur pieķēdētajām atslēdziņām. Tu lēni aizpeldēji līdz treniņtērpam, palūdzi vāverei vienu no sirdīm un sniedzi to man. "Tik tik, tik tik", kāds turēja rokās pukstošu sirdi un gaidīja, ko es teikšu.
Kopš tā brīža mēs, ziemā ēdot riekstus, vienmēr aizlūdzam par vāverēm.