līķis un siltasiņu
Gaisam kļūstot siltākam, tam ir tendence kļūt par dažādu smaržu un citādu ožai domātu līdzekļu pārnēsātāju. Visiem, protams, liekas patīkamas dabas izraisītās sajūtas šajā sakarā - nupat pļauta zālīte, atvērušās puķītes, tikko lijis lietiņš un tā tālāk. Turpretim cilvēki šajā sakarā mēdz kļūt arī nepieklājīgi - viņi ne tikai patīkami cep šašliku, kamēr ejat cauri Līvu laukumam (agrāk gan tas ticis saukts par, šķiet, Vēsmas skvēriņu līdz pilnīgi radoši neapveltīts mērs tam piešķīris nosaukumu bez jelkādas asociācijas), bet citkārt arī izvelk vārītu olu, kad jums ir nozagts velosipēds un stāvat iespiests kaut kur autobusā. Neesmu dzirdējusi, ka aukstā ziemas laikā kāds, kas iespiests autobusā, sūdzētos par jebko citu kā vien nepietiekamo apkuri tajā. Pat vasarā nozagtais velosipēds tobrīd nepietrūkst ne tik, cik melns aiz naga. Tātad citreiz gaiss ir līķis, citreiz kaut kas siltasiņu.

Man vienmēr ir bijis bail no tā, ka pienāks brīdis, kad būs neizbēgami un pēkšņi jāatbild uz tiem jautājumiem, kas parasti ir žurnālu lielajās intervijās - no kā tev bail? tev dzīvē ir bijis brīdis, kad jāizdara nopietna izvēle? ko nozīmē - būt tev? Jo savas sajūtas kaut kādos dzīves posmos apzināti nesaistu ne ar bailēm, ne ar izvēli, ne ar savu neizbēgamo būtību. Pie tam atbildei jābūt gan patiesai, gan oriģinālai, gan diemžēl arī pietiekami plašai, lai attaisnotu lielo atvērumu. Bailes no augstuma kā iespējamo atbildi varu atmest uzreiz. Nu re, bet tā kā šodien gaiss ir siltasiņu, pilnīgi skaidri varu noformulēt savas asociācijas šajā sakarā. Tātad kaut kur manī ir vēl tādi jutekļi, kas spēj radīt kaut kādos rāmjos un kategorijās ietilpināmas sajūtas.

Par šodienas asociācijām. Tās bija tās dienas, ka tikko kļuva silts, un mēs te, Pļavniekos, gājām uz skolu pārspīlēti niecīgos tērpos, lai to vēl vairāk uzsvērtu. Daži bija tiešām pārcentušies, bet nu bija tas brīdis, kad varēja izcelties tie, kas arī ziemā bija pavadījuši laiku visādās ierīcēs, lai iegūtu iedegumu. Daži turpretim joprojām klausīja māti, nenovelkot džemperi pat tad, ja tas bija kļuvis mitrs no sviedriem. Par tiem ņirdza pat skolotāji. Stundu laikā vienai trešdaļai klases bija aizžmiegtas acis ne jau dēļ etniskās piederības, bet gan dēļ atrašanās "loga rindā". Vēl bija "vidējā rinda" un "sienas rinda". Tikko beidzoties stundai, bija jācenšas no klases telpas izkļūt ātrāk ne tādēļ, lai ieņemtu labāku vietu ēdnīcas rindā, bet gan lai negausīgi drūzmētos pie izejas. Nu vairs nevarēja atšķirt, kurš smēķē un kurš ne, visi gribēja tikt laukā. Tie, kas mazāki un/vai veiklāki, gāja uz stieņiem spēlēt "salkas" (Liepājā tās sauc par "ķerīti), kas bija ieguvušas bīstamības faktoru - ķeršana un bēgšana notika gaisā (un citkārt, pārvietojoties ar rokām). Tie, kas lielāki, gāja pēc kaut kāda saldējuma, nezinu, lielākajiem jau vienmēr ir mazāk, ko darīt. Un tā bērnība/jaunība man tiešām pagājusi pie visdažādākās dabas, tomēr šodienas sajūtas ir patiešām manam mikrorajonam piederošas.

Vēl šodien izdomāju šādu joku: pavecākās kundzes, kuru sirmie mati ieguvuši violetu toni, nemaz tos nekrāso. Viņām patiesībā, kļūstot vecākām, paliek violetas plaukstas. Redzot savus vīrus, kuru mati arvien straujāk pazūd no galvas virsas, pavecākās kundzes drudžaini tausta savējās, pārliecinoties, ka tie vēl vietā. Viņas dara to tik bieži, ka plaukstas atstāj nospiedumus to matu sakārtojumos. Vot tā!