---
Tikko sapņoju sapni, ka atkal sākas kas līdzīgs karam. Katrā ziņā mūsu dzīvoklī Pļavniekos bija nemanot izveidojusies tāda kā bāze, tāda kā vēl viena Ventspils rakstnieku māja - tikai domāta "kara un sistēmas" pretiniekiem. Sākumā paši neapjautām, ka bāzes vieta izveidojusies mūsu dzīvoklī, līdz tajā sāka parādīties vairāki līķi un/vai ievainotie. Vispār bija pilns ar svešiem cilvēkiem, kas sākumā mani kaitināja, bet vēlāk sāku to tā pieņemt, jo sapratu, ka tā nav tāda izklaide vien, bet cīņa taču. Pēc otrā atrastā ievainotā/mirušā (neatceros, vai redzēju dzīvības pazīmes, jo tas bija ļoti asiņains) ķermeņa zvanīju Sarmītei, jo viņa dzīvoja ļoti netālu, un es ļoti, ļoti baidījos, vajadzēja izrunāties. Viņa ar mani satikās negribīgi un paskaidroja, ka visiem jau sen zināms, kur "šī bāze atrodas". Negribīgi laikam tādēļ, ka nevēlējās tik redzēta kopā ar tādu kā mani, ko jau visi zināja un pazina, lai gan vienmēr bijusi (kā īstajā, tā sapņa dzīvē) šausmīga Lāčplēša un neatkarības lietu aizstāve. Par to tik ļoti sadusmojos, ka manī parādījās liela drosme. Kad atgriezos dzīvoklī, kāds bija sācis pa atvērtajiem logiem mest iekšā tādus kā modernus elektrības slēdžus, kas pēc kāda laiciņa sprāga. Sākumā tikai glābu kaķi no tās vietas, kur bija samestas dīvainās sprāgstvielas, bet beigās pat nebaidījos mes tās atpakaļ zemē no sava piektā stāva, lai tās nesadragātu dzīvokļa sienas (kaut riskēju, ka sasprāgs man rokā). Mamma un tētis (sevišķi jau mamma) bija īsti cīnītāji, par brāli neatceros, drīzāk atceros, ka tur pavīdēja Gundega Repše. Beigās viens no slēdžiem trāpīja tētim pa kāju, lai gan ļoti nemaz nesavainoja. Bet kāds bija noklausījies sarunas ārpusē (un tur jau mēs gandrīz vairs netikām), ka vairums latviešu jau sākuši meklēt darbu ārzemēs. Caur kaut kādu tur organizāciju.