antropoloģija
Pavei, kāds glīts klinģeris mums izdevies! Caurumu abos vidiņos tikpat labi varētu arī nebūt - tāpat saule novērstos no sava atspulga ūdenī un uzmestu tam aci. Iesaku nenotiesāt visu uzreiz, bet ēst lēnītiņām, plēšot pa maziem gabaliņiem. Un katru rozīni izsūkāt pa otram lāgam. Vēlreiz tādu klinģeri mums neredzēt - par to es esmu droša.
Rīt? Varu likt galvu ķīlā, ka rīt būs atkal jauna diena, kurā brokastīs ēdīsim ceptas olas. Bet saulīte no šī rīta būs šķidra un sīciņa svešā olbaltuma vidū.
Vispār labāk jau būtu taisīt kulteni. Un pieliktu arī piparus klāt. Lai viss ir kā dzīvē, un neblenž sīciņās saulītes virsū. Tās izpildīs lekšanas, aušanas, rietu un citas funkcijas vienu pēc otras miksera diktētajā tempā. Tik daudz dienu tur sāksies un beigsies, nevienam pat asaru nenotraušot! Žēl jau, bet arī cālīši vairs nešķilsies. Oliņas taču jau dienu kā stāv ledusskapī.
Domāju, ka pusdienas neēdīsim vispār. Aiziesim uz parku, jo tur reti kad kāds ēd nesteidzīgi. Vismaz nebūs ilgi izsalkumā virsū jāskatās kā tas būtu restorānā vai kādās smalkās vakara viesībās.
Bet vakariņās fotosintezēsim. Ticu, ka katrā no mums ir liels daudzums hlorofila, tikai pietiekami to neizmantojam. Pēc tā parka uzreiz skriesim pie jūras un, skatoties viens uz otru, fotosintezēsim pie saulrieta. Tas gan būs pa skaisto, vot. Pēc tam piedzērušies iesim mājās.