es - visskaistākā
Nez vai tad, kad pavasaris izkūpēs, un vasara sāks dot savus svelmainos augļus, mūsu valsti pametīs arī franči ar visu savu fovismu un vīniem. No viņiem jau pāris mēnešus nevar aizbēgt nekur, kur vispār kultūra ir atrodama. Pat Ventspilī, redz, lasīs Imanta Ziedoņa Krāsainās pasakas. Lasīja jau smuki - dedzīgi un ar iekāri, tomēr franciski. Latviski bija mazi burtiņi, kurus neredzēju. Burti ir tie, kas melnie grāmatās. Labi, ka vismaz Plēpis latviski nolasīja pasaku par šņabjagalvu.

Voldemārs man iedeva balonu, lai pa ceļam nebūtu garlaicīgi. Braucienā tiešām balonu izmantot nesanāca, bet šodien tāda izdevība pārsteidza negaidot. Man kabatā visu laiku stāvēja smērīte, kuru es ik pa brīdim izmantoju. Bibliotēlā sarunājoties ar grāmatām, pamanīju, ka korķītis kabatā ir kaut kur aizklīdis prom un nav atrodams. Tad veiksmīgi ap galu, no kura plūst diez gan pašķidrās konsistences medicīniskais šķidrums, apliku balonu. Man tāpat visu to daudzumu nevajadzēs, tādēļ lai taču tek iekšā balonā un nesmērē bikses.

Lieki piebilst, ka izrādās - es braucu kopā ne tikai ar kukaini, bet arī vienu no šejienes francūžiem - Filipu. Viņš autostacijā bija apsēdies uz soliņa, uz kura bija rakstīts - KRĀSOTS - un sasmērējis bikses ar ziliem bumbuļiem. Otrs francūzis, kas nebrauca ar mani, gribot sev pieaudzēt vienu lieko nagu.

Šodien vēlu cēlos, un biju jūrā vēl. Vispār šeit man vienmēr liekas, ka esmu vienpate. Tāda, kam patīk vientulība un nejaušība.