the end has no end
Kādreiz nevarēju noskatīties uz to, kā kāds izārda jau pabeigtu džempera piedurkni, jo svītrojums izrādījies nepareizs. Man likās, ka pabeigtās lietās vairs nedrīkst iejaukties pat tad, ja tās gluži pilnībā neapmierina. Kolīdz lieta ir pabeigta, tā atbrīvojas no radītāja un sāk dzīvot savu dzīvi. Kad paaugos un iestājos augstskolā, kuru šobrīd jau kādu brīdi esmu pametusi, iepazinos ar autora nāvi. Nu, drīzāk ar teoriju par to. Darbu nedrīkst saistīt ar dzejnieka vai rakstnieka pieredzi, pagātni un cita veida līkločiem, jo tas apgrūtina lasīšanas procesu. Varbūt tā ir, varbūt nav - rakstot eseju, es tam īsti nepiekritu. Neskatoties uz to, ka fakts - lasītājs ir tas, kurš darbu arvien turpina - man likās patīkams. Vienīgā problēma ir tā, ka nekad nav īstas skaidrības par to, kad kaut kas ir pa īstam pabeigts. Detektīviem, piemēram, vienmēr jāpieļauj iespēja, ka izmeklēšana notikusi mānīgi un lieta tikai izliekas pabeigta un droša. Vieglāk ir tiem, kas nodarbojas ar mālu - viņiem ir tā pabeigtība ir drošāka, jo kaut ko, kas sacietē, var vairs nebūt iespējams pārtaisīt no pamatiem. Uzlabot - varbūt. Piemontēt tur podiņam vāciņu. Podiņš un vāciņš tāpat beigu beigās ir divas atsevišķi pabeigtas lietas, kas kopā rada harmoniju. Tātad galvenais ir apjaust brīdi, kad pat atšķirīgas konsistences viela ir, tēlaini izsakoties, sacietējusi. Vai arī salikta kā puzle. Jo arī ar puzli citādi kā sacietējot nav iespējams. Bieži vien atgriezšanās pie jau sacietējušām lietām ir cilvēces lielākā un muļķīgākā lieta. Visspilgtāk šāda veida pierādījumu var iegūt, paraugoties uz mēģinājumiem atsākt mūžīgām beigām lemtas attiecības.

Es domāju, ka vēl labāk pateikt nav iespējams, haha.