Laikam pirmoreiz dzīvē apzināti sāku Dzeltenos pastniekus klausīties un ļoti sagribējās vakara zupu. Viņiem tāda dziesmiņa ir. Tāpat jau pārāk vēls vakara zupai, bet tik un tā labprāt kaut pāris karotes nogaršotu - tādu biezu, tumšu un sāļu - tikpat sāļu kā mazu bērnu asaras.
Kādreiz man brālis stāstīja, ka mamma kaut kur dzīvoklī glabājot asaras, kuras tad arī liek klāt pie mūsu ēdienreizēm un gurķus marinējot. Toreiz es vēl nebiju jūru redzējusi, tādēļ kaut kādas asociācijas ar to ūdeni man neradās. Runājot par saldajām lietām - reiz man Raiņa un Aspazijas muzejā, kas atrodas Pils laukumā, kāda kolēģīte iestāstīja, ka konfektes var ēst ar visiem papīrīšiem. Tā arī darīju un lielījos mammai ar šo tik negaidīto atziņa, bet kopš tās reizes vairs neesmu ēdusi nevienas konfektes kopā ar papīrīšiem. Droši vien tas bija pirmais mēģinājums mani nogalināt.
Vispār mana bērnība pa ziemām pagāja divās ļoti atšķirīgās vidēs. Mamma mani turēja Raiņa muzejā kopā ar visiem arhīviem, citkārt nolika pie dežurantītēm, veda uz mākslas galerijām un dažādām atklāšanām. Tētis turpretim mani palaida pavisam brīvā vaļā Mežparka sporta kompleksā, kur viena pati ņēmos ar spēļu automātiem, dzīvojos pa bāru, trenējos kopā ar tolaik populāro klubu 23, paliku augšā līdz vēlai naktij, iemācījos krievu valodu un dzēru tik limonādes, cik vēlējos. Vēl man vienai no pirmajiem bērniem bija jo-jo. Atceros, ka reiz ar tēti sēdējām pie bāra letes (man bija kādi pieci gadi), un es ēdu sēņu žuljenu. Bārmenis vārdā Džapsis jautāja, ko es vēlāk darīšot, tētis teica, ka iešot skatīties "Zaļo zemi" ar māti. Džapsis skumji nopūtās un teica, ka tad nu gan esot pelnījusi saldējuma kokteili. Tur ik pa brīdim parādījās arī brālis (Raiņa muzejā gan netiku viņu redzējusi), citkārt brālēns un tad vēl Edijs un Igors. Tagad saprotu, ka īsti nevaru pateikt cik gadu kurā brīdī man bija, jo vispār gāju arī bērnudārzā un saulainās vasarās redzēju tikai jūru vien. Tad jau sen zināju, ka vienīgais sāļuma avots nav mazu bērnu asaras.