Otro reizi šī mēneša laikā devos pie savas omas, lai noņemtu netīros aizkarus un uzliktu jaunus - tīrus. Otro reizi šī mēneša laikā viņa tos aizkarus nevarēja atrast. Velkot ārā no maisiņa kāroto auduma gabalu, atklājās, ka tas ir nenosakāma pielietojuma tamborējums. Mēģinājām vēlreiz pārskatīt visus trīs skapjus - nospriedām, ka vienā nevar pat pirkstu iebāzt, tāpēc tā ir lieka panorāmas laika tērēšana.
Ar viņu jau vis-kas atgadās. Nesen, piemēram, ar slotu mēģinājusi aizdzīt baložus gan no savas, gan kaimiņienes "lodžijas". "Ko tad Tu viņus baro, ja vēlāk tā atgrūd?" jautāju es. Oma atbild, ka nemaz nebaro, viņa baro zvirbuļus. Ej nu iestāsti. Nu jā - mēģinājusi aizdzīt ar slotu, bet slotas virsējā kārta no milzīgā veca cilvēka spēka trieciena aizlidojusi un piezemējusies pāris metrus no māmiņas ar bērnu ratiņiem. Es zinu, cik drausmīgs varēja būt tas iznākums, jo bērnībā maniem ratiem uz lauku ceļa Nītaurē uztriecās blakusvāģis.
Vēl cukurs esot asinīs ielavījies - nezin no kā, jo saldumus taču neēdot. Apjautājos par regulārajiem zaptsūdeņiem uz virtuves galda un noskaidroju, ka tā esot tikai sagadīšanās. Tomēr viņa saka, ka dzīve vispār ejot uz augšu - pensionāru klubiņā arī reti kurš sūdzoties, viņa pati ēdot, ko gribot un pilnajos drēbju skapjos nevar vairs ielikt pat tik, cik melns aiz naga. Ejot prom, viņa aizliedz man apmeklēt vēl arī veikalu šovakar - ir pārāk vēls, daudzus šitajā rajonā aplaupa. Sameloju, ka neiešu un pieņemu dāvināto šalli. Man tādas spilgtas piestāvot. Tā mēs nosvinējām pirmā sniega ierašanos!