White Rose Movement - Girls in the black
Tā kā esmu jaunā un progresīvā raidījuma Astrobanga dziesmu korektors (nē, manis dēļ nekas nebūt nepārklājas ar baltu krāsu, kā tas skolā notiek), tad ir laiks veidot pirmo recenziju par augstākminēto dziesmu. Man ir grūti rakstīt par dziesmu, jo nojausma par pārejām, gammām un instrumentiem ir kā traģikomiskai cūkai, tāpēc padarīšu to cilvēcīgāku. Tas ir tā kā noīsināt reizinātājus. Nu re. Vai dziesma aizies? Atbildēšu ar pretjautājumu - vai cilvēks aizies? Jā, jo cilvēkiem ir jāaiziet gan uz Žetonvakaru, gan uz veikalu pēc visādām ikdienišķām lietām (matu gumijām, piemēram), gan vēl uz dažādām cilvēkiem piemērotām vietām. Nocilvizēta šī dziesma izskatās tā: platas lūpas, kuras dzīvo pašas savu dzīvi, bieži vien pārtērējoties ar visādām siekalām un tādām rokām kopā ar kājām, kas šaudās visas vienā virzienā. Tāpēc, vecīt, aizies gan un radiostacijām, gan atskaņotājiem, jo es jau pēc otrās noklausīšanās reizes varu mierīgi dungot līdz. Citreiz pat skaļi kaukt, bet tas tur neiederas. Vislabāk man patīk daļiņa ar "liar, liar", jo jebkurā angļu dziesmā labprāt dzirdu melu piesaukšanu. Dziesmām, kas iesākas ar kaut kādu skaitīšanu līdz sākumam, vispār ir raksturīga izsišanās. Tā dziesma par roku aizgāja tieši dēļ tās skaitīšanas sākumā. Vienas no tām skaņām izklausas pēc riņķošanas, tā neierobežo tā kā kantainums, tāpēc rada ilūziju par brīvību. Balss tembri arī zajebisākie. Forša dziesma, jā.

P.S. Līkcepure ir personība nevis frikadele.