Kā ir būt?
"Kā Tu to visu sev dabūji iekšā," man nupat, nupat jautāja Ābols.
Un, šķiet, ka tas notika tajā senajā pagātnē, kad mēs arvien vēlējāmies ar savas pasaules pievilcību citiem apžilbināt acis. Un tādēļ devītajā klasē uzvedām vēl tagad apbrīnojamu lugu par vientulību, kurā bija visa pasaules patiesība iekšā. Pieaugušie apgalvoja, ka mēs paši neesam sapratuši, ko gribējām pateikt. Bet, izvēloties par tēliem šizofrēniķi, priedi un suņus, kuru saucieni atbalsojās aizskatuvē, domāju, ka bijām droši par kopīgajiem un turpmākajiem mērķiem. Tāpat kā biju droša par to visu, pārtraucot draudzību ar Edgaru Krastiņu ceturtajā klasē (mums jau bija bijušas kāzas mežā), kad viņš iespēra manai Maigai pa vēderu.