Humpalbrīvība
Mani nevajag pārprast - man patīk bērni un šī brīžā profesija to tikai pierādā, bet spiegšana no agra rīta un viena, tā pati multene 12x pēc kārtas nav domāts man. Tagad, kad vecāku māja ir tukša un visi uz pāris stundām ir prom, brīvdienu beidzamajā dienā man beidzot ir.. brīvdiena! Ar sevi, domāšanu, grāmatām un klusumu.. bez cilvēkiem.
Sēžu un atskārstu, ko ar mani ir izdarījusi dzīvošana vienatnē - cilvēku kņada kļūst par apgrūtinājumu, kam seko mūžīga vēlme pēc klusuma, vēlme izlauzties. Vakar tas bija velomežs, šodien dārza nojume un rīt..fāāk! Rīt atkal būs darbs, kam sekos treniņš un Pļavnieku bloķene. Atpakaļ ritmā, stresā un standartā. Veselība joprojām mazliet streiko un stulbi prasīt, kāpēc.. pašam viss zināms, tomēr zilo lapu ņemt negribas. No akūta pofigisma esam laimīgi pārslēgušies un sirdsapziņas krīzi.. lai arī ļoti gribas noraut bremzi un klusumu paildzināt :) Hordaiņu ņerga :@