Below are the 3 most recent journal entries recorded in liiks_sesks' LiveJournal:

Monday, April 5th, 2010
12:59 pm	Humpalbrīvība Mani nevajag pārprast - man patīk bērni un šī brīžā profesija to tikai pierādā, bet spiegšana no agra rīta un viena, tā pati multene 12x pēc kārtas nav domāts man. Tagad, kad vecāku māja ir tukša un visi uz pāris stundām ir prom, brīvdienu beidzamajā dienā man beidzot ir.. brīvdiena! Ar sevi, domāšanu, grāmatām un klusumu.. bez cilvēkiem. Sēžu un atskārstu, ko ar mani ir izdarījusi dzīvošana vienatnē - cilvēku kņada kļūst par apgrūtinājumu, kam seko mūžīga vēlme pēc klusuma, vēlme izlauzties. Vakar tas bija velomežs, šodien dārza nojume un rīt..fāāk! Rīt atkal būs darbs, kam sekos treniņš un Pļavnieku bloķene. Atpakaļ ritmā, stresā un standartā. Veselība joprojām mazliet streiko un stulbi prasīt, kāpēc.. pašam viss zināms, tomēr zilo lapu ņemt negribas. No akūta pofigisma esam laimīgi pārslēgušies un sirdsapziņas krīzi.. lai arī ļoti gribas noraut bremzi un klusumu paildzināt :) Hordaiņu ņerga :@ (Comment on this)
1:21 am	Migrācija ... un tad, kad vienu viet spiež, Tu piecelies un aizej citur. Tāpēc, cienot vispārējo askētismu pārceļos uz šejieni, kur zinu, ka vismaz sākotnēji neviens netraucēs manai iekšējai, savaldītajai enerģija pārvērsties par pinnēm uz pieries..jā un tekstā :) Nevaru izdomāt, vai pārnest visu savu rakstisko hronoloģiju uz šejieni, vai arī tomēr sākt visu no sākuma. Viss paliek atklāts :) Mhhh.. šodiena. Olas jaunākajai paaudzes sasistas. Pie spoguļa, sevi lūkodams esmu pavadījis teju vai divas stundas - profilā un sēžot. (nav laikam vairs jēgas sev noliegt kaut kādu narcismu) Kāja, joprojām sāp un es ignorēju. Esmu veiksmīgi atklājis riteņbraukšanas sezonu - šodien nobraukti 6 km gar Daugavu, līdz Jumpravas novada sākumam un tad vēl 6 atpakaļ pa citu maršrutu. Pēc 4 mēnešu pārtraukuma nav nemaz tik slikti. Neliela aizdusa un -> kāja. Drēbes dubļainas, toties redzēju pirmās stirnas šogad. Mazliet safotogrāfēju un konstatēju, cik gan ļoti man bija apriebusies ziema..un kā biju noilgojies pēc mazliet siltāka klimata un miera, prom no cilvēkiem un visa pārējā :). Rodas jauns plāns - izaicināt sevi un aiziet pārgājienā vienam pašam, pa ne tik mīlīgu Latvijas mežu vai stigu. Salikt lietas pa plauktiem. Konstatēju, ka pietrūkst skvoša - jāatzīst, ka esmu atradis sev vēl vienu mazu hobiju, ar ko nodarboties pilsētā un lauzt mūžīgo M.B. valdīšanu pār manu izspēli ( jā, M., I am coming to get you :D). Lidijai jauns turpinājums :) (Comment on this)
1:20 am	Krustmāte Lidija un pusdienas ļaunums Darbojošās personas: Lidija - barga, naidīga, uzēdusies, bet par stulbu, lai kādam ieriebtu sekmīgi. Epizodēs: Oļegs - neitrālais atkritumu izvedējs Berta - Lidijas kaimiņiene, konkurente riebšanā Jauniņais - Oļega kolēģis Grāmatvedes - statistes, kas ļauni paskatījas. "Obanaaa", Lidija piesteidzās pie loga un sarāva uz augšu žalūzijas. Sekundes desmitdaļās violetās čības noklabēja pret virutves klonu, atbrīvotdamies no violeti krāsotajām, mākslīgajām spalvām. Kurstmāte pielipa pie kotleštauku noklātās loga rūts un viegli to noelsoja ar kafijoto dvašu. Acis samiedzās un lēcas fokusējās - Lidija savu uzmanību veltīja atkritumu izvedējam, kas piebrauca pie viņas kāpņutelpas. Nopētīdama tos pašus vecos krāvējus, Lidija fleksibli pārvietoja uzmanību uz konteineru, kurā tikai aizvakar bija sametusi pašmeistarotas, bīstamas lietiņas - flakonus, puvušas olas, jauno tosteri (nelaimes potenciāla palielināšanai), paciņu sērkociņu un sieru. "Būs tikai jānogaida un kāds cietīs", Lidija sataisīja samāksloti līdzjūtīgu seju un spalgā balsī noņurdēja, pēcāk atklājot savu daļēji pilno zelta zobu rindu. Lidija necieta pārestības! Lidija vienmēr pieņēma izaicinājumus, lai arī kādus dzīve viņai trieca sejā - vai nu tā bija Bertas replika par viņas jauno bikškostīmu vai asimetriski savietotajiem matu ruļļiem, vai arī nozaudētais komunālo rēķins, par kuru nampārvaldes grāmatvedes veltīja viņai nievājošu skatienu. Lidija cīnīsies un nepadosies. Krustmāte rūpīgi sekoja katrai krāvēju kustībai. Oļegu viņa zināja, otru, jauniņo, gan nebija iepriekš redzējusi. " Sabiedrības atlieku atliekas", Lidija nošņācās un rūgto izskaņu nomainīja ar pašapmierinātu smīnu. Lidija lūkojās uz konteinera aprisēm un gaidīja: tik daudz riebeklību samests, tik daudz rūpju ielikts, kaut kam noteikti bija jānotiek. Vēlams sprādzienam, Lidija apdomājās. Jauniņais var dzīvot, bet Oļegs jau no konrēti savu laiku bija pārtērējis. Atkritumu izvedēja mehāniskā hidraulika pacēla gaisā konteineru un Lidijas elpa aizsitās nepacietīgās gaidās. Pašai neapzinoties, roku pirksti bija saķēdējušies viens otrā, kļuvuši sniegbalti un nejūtīgi no pārmērīgā spiediena. Lidija gaidīja un izplānoja - tūkstošiem mazu, rūgtu nelaimes ainiņu savijās viņas smadzeņu garozā, cita par citu pārpilnāka ar blokmājas sētas minitraģēdijām. Kad Lidija jau bija sasniegusi negatīvisma katarsi, konteinera saturs ar troksni ievēlās mašīnas piekabē, ar rūcienu sāka darboties preses... Lidijas orgasman līdzīgās trīsas pārauga alkainos drebuļos, acis aizvērās un dzirde tiecās pēc nekontrolējama skaņas viļņa! Viņa gaidīja. Viņa bija gaidījusi ilgi. Viņa bija gaidījusi un pelnījusi. Atkritumu izvedēja durvis aizcirtās, Oļegs un Jauniņais bija iekšā mašīna, iedarbināja motoru un devās prom. Izmetuši slaidu loku pa pagalma ieliņām, abi darboņi aizdevās prom. Viss noklusa. Nekas nenotika. Lidija palika stāvot. Čības nometa vēl dažas spalvas. (Comment on this)