Svētavots un pārdomas par stopošanu ar pāris piemēriem.
Šodien beidzot aizbraucām uz svētavotu pēc ūdens. Piektdien nesanāca. Dziļi mežā iekšā. Šoreiz kaut kā izpalika tā intimitāte, kas bija pagājušā reizē, kad bijām tur tikai trijatā ar Inci un Māri (Mārtiņš laikam ir pārāk slinks, vēl ne reizi nav braucis līdzi.). Un draudīgs, krēslains mežs mums apkārt.. Šoreiz bez mums tur bija vēl vairāki cilvēki. Gan pirms, gan pēc mums, tā kā veidojās rinda. Izdarījām darāmo un čāpojām pa gravu augšup. Laika apstākļi gan visu dienu bija “izcili”: iepriekšējā dienā uzsnigušais sniegs kusa, lietus aumaļām lija un mēs kā pa slidotavu bridām pa mežu. Ā, jā, šoreiz paņēmām līdzi arī Madžu, lai viņas ar Renāti arī citreiz zina, kur braukt. Tas jau tagad kā rituāls – braukt uz mežu tos 12 km pēc ūdens. Jauki! Visas trīs šoreiz bijām slapjas kā žurkas. :) Nevar jau vairs tā pēc šodienas baptistu sprediķa teikt, bet fakts paliek fakts. Nu ko lai es saku, ka man mugurā vecā vējjaka, kurai cauri brīnumainā kārtā šoreiz negāja vējš, taču lietus gan? Slapja no galvas līdz kājām! Dīvaini, jo citreiz es varu sākt īgņoties, ja esmu slapja, taču šoreiz bija riktīgi labi. Manī bija prieks, miers – tas, kas piedienas tieši svētdienai. Kājas arī sausas.. Un štrunts par slapjajām drēbēm, tās visas tagad žūst vannas istabā. Inča mētelītis arī. Vispār nākamajā reizē jābrauc kādā darbadienā, kad tur mazāk cilvju. Īstenībā Dievs mūs riktīgi vadīja. Uz turieni braucām ar autobusu, atpakaļ vajadzēja pusstundu gaidīt. Mēs ar Madžu ielienam pieturā slēpties no vēja un lietus, bet Incis nostājas uz ceļa un paceļ roku. Nu un ko? Mēs jau ar Madžu domājam, kas gan mūs tādas slapjas ņems? Taču neviens nav tik traks! Bet nekā – viens smuks sarkans VOLVO apstājas. Šiem pārsteigums, kad no pieturas izlienam arī mēs ar Madžu, taču beigās visas salienam mašīnā, bet daudzās ūdens pudeles salādējam bagāžniekā! Aidā tieši līdz kojām! Interesanti, kā Dievs vada šitādās ikdienas situācijās, pat sīkumos. Jo mēs tak varējam pagaidīt tās 20 minūtes līdz busam. Paldies, Tēvs! Ātrāk tikām mājās un siltumā! Vakar jau tas pats variants, kad stopojām mājās no Rīgas. Statistika: Juglā 7 minūtes, pie Sēnītes kādas 2 laikam. Un pa tumsu! Turklāt pie Sēnītes apstājas fūre. Nez, vai vispār mums… Incis atver durvis un sauc: “Šoferīt, jūs mums?” “Nu kam gan citam?” Super! Un līdz pašai Valmierai. Jauks onka, vedot cukurbietes. :) Arī interesanti papļāpājām, pilnīgi netraucēja ausīs bļaujošā LR2 mūzika. Incis vēl pie Laura Reinika sāka gaudot līdzi. Sajutos, nezin kāpēc, kā padomju laikos, kad visi visiem draugi un izpalīgi. :) Un ko gan tādiem studentiņiem vairāk vajag – fiksi uz mājām! Vienīgi laikam uz velosipēda nekāptu virsū, turklāt vispār nestopotu riteni! Daaaaa… Jautrais stāsts par Agati, viņas jaunajām biksēm 30 latu vērtībā un ierauto kāju (ar visām jaunajām biksēm) spieķī ir pietiekams, lai saprastu, ka tas nav prāta darbs. Taču, ja tā nebūtu noticis, par ko gan mēs uzjautrinātos, kad mums garām pabrauc velosipēdists? Agucīt, Tu esi riktīgi labā! Ko gan mēs bez Tevis darītu? ;)