Pārdomas par SVĒTO dienu
Un vispār šodien ir svētdiena. Tas rosina padomāt par to, kas tad tā vispār ir. Svēta diena. Diena, ko īpaši svētī Dievs. Diena, kad ikvienam ne tikai vajadzētu, bet vajag atpūsties. Reizēm izdodas to pilnībā veltīt Viņam, bet citreiz tieši svētdienā sanāk un arī padodas paveikt nedēļas laikā iekavēto. Interesanti, kāpēc tā? Varbūt tāpēc, ka dažas darbadienas man pilnīgi bijušas kā svētdienas, kurās no pasaulīgā viedokļa dzenu haļavu, bet toties gatavoju Bībeles studijas, lasu Bībeli un vispār veltu laiku Dievam? Lai kā arī būtu, Dieva īpašās svētības savā dzīvē es nevaru noliegt. Viņš tiešām ir varens! Īsts patvērums, stiprā Klints, labākais Draugs… Pārmāca arī, kad vajag. Un vajag jau ar’! Man vēl daudz ko augt! Bet to es no visas sirds vēlos – pieaugt Kristū, vairāk līdzināties Viņam. Gribas domāt, ka šī diena ir izdevusies.. Svētdienas dievkalpojums, svētavots, vismaz 12 noieti kilometri svaigā gaisā un vakarā mīļa sadraudzība Z-kojās ar piparkūku cepšanu un gatavošanos Ziemassvētku pasākumam.