šovakar dauzījāmies pa Ulbroku un mums bija jābūt Makgaiveriem - meistarojām šaujamo no tenisa bumbiņas, ūdens pudeles, gaisa pumpja, bambusa nūjiņām un līmlentes. aizšāvām sešus metrus! :D un es konkrēti aplēju bikses ar to sarkano ūdeni. bet tas jau tāds sīkums - mēs tāpat bijām salijušas, jo vienubrīd sāka pamatīgi gāzt.
un vispār Lūzumpunkta Pilsētas medības ar katru reizi kļūst arvien foršākas.
šodien pirmo reizi braucu komandā ar nepazīstamu meiteni, kura izrādījās ļoti labs komandas biedrs. mēs ar miiljo_stundinj abas kopā mēdzam ātri uzvilkties un aizsvilties, bet viņa tāda mierīga, ļoti saprātīgi un racionāli domājoša - ideāls komponents mūsu rakaru tīmā. pēc provizoriskiem rezultātiem šķiet, ka šoreiz bez neviena vīriešcilvēka komandā būsim uzstādījušas salīdzinoši atzīstamu rezultātu un iekļuvušas pirmajā astoņniekā. parasti komandu sarakstā kaut kur pie beigu gala pendelējamies. :)

esmu ļoti patīkami fiziski mazliet izlādējusies un emocionāli ļoti, ļoti uzlādējusies. :)

aizbraucu uz filmu AB dambī šovakar, noskatījos itāļu 1972.gada filmu "Velosipēdu zagļi" ar skumīgām beigām - velosipēdu, no kura bija atkarīga ģimenes labklājība, galvenajam varonim tā arī neizdevās atgūt. sajūsmināja angļu valodas subtitru kvalitāte. puisēns paklūp un nokrīt, tētis apjautājas, kas notika, un puikas atbilde iztulkota kā: "i feel down". :)

toties atmosfēra bija ļoti jauka. pārsteidzoši, bet uz filmu bija ieradušies tikai ap 20 cilvēku, visi draudzīgi sēdēja uz paklāja vai soliņiem, vai sēžammaisiem nojumītē, pa kuru bungoja lietus, aiz muguras Daugavas otrā krastā pamazām satumsa Rīga un neviens pat neprotestēja, kad laptopam beidzās baterija un filma uz brīdi aprāvās pašā spraigākajā mirklī. mēs bijām iekārtojušies visērtāk uz vienīgajiem sēžammaisiem un kādā brīdī pienāca meitene, kura, neko nejautājot, uzsedza mums uz kājām segu, lai siltāk un odi nekož.

nākamotrdien gaidāms vēl viens filmu vakars, par kuru informācija būšot pieejama tuvākajā laikā. vēl nezinu, kādu filmu rādīs, bet silti ieteiktu aiziet kaut vai atmosfēras dēļ vien.

(pie reizes tās sešas smilšu skulptūras arī var paskatīties.)

Gāju garām pārītim uz ielas, kad puisis pieliecās un savai meitenei iedeva skaļu, šmaukstošu buču uz vaiga. Tas izskatījās un izklausījās tik mīlīgi, ka es jau gandrīz pasmaidīju, bet tad meitene pacēla roku ar kūpošu cigaretes galu starp pirkstiem un ar izteiksmīgu žestu noslaucīja vaigu netīrā džinsu jakas piedurknē.

"atlikt" ir biežāk spaidītā poga manā sistēmā. vienīgā poga, kuru es joprojām katrā mirklī spēju nekļūdīgi atrast savā bardakā.

daži cilvēki pa ietvi pārvietojas maksimāli tuvu māju sienām. brīžiem šķiet, ka viņi pie tām pieplaks un tālāk lavīsies kā spiegu filmās, tramīgi skatīdamies apkārt, taču nē. viņi tomēr iet taisni, tikai mazliet sasvērušies uz mājas pusi. tuvu, tik tuvu sienām, ka liekas, ka viņi tūliņ aizķers kādu pie sienas piestiprinātu miskasti vai pavērtas veikala durvis, bet arī nē - tām viņi paiet garām ar pāris milimetru precizitāti, tikai dažkārt kāds platāks krekls viegli noplīv un aizskar mājas detaļas.

šonakt pārrados mājās.
brīnījos, kā pēkšņi tāda laba sajūta pārņēma jau pie pirmajām Rīgas laternām, jo ne es pēc viņas, ne viņa pēc manis neilgojās.

galvā viss ir sagriezies kājām gaisā. tas ir labi, bet grūti. iepriekš nebija laika pamanīt, kā sakrājušies putekļi un netīrumi tajā. tagad priekšā liela, smaga tīrīšana. tādā mājā taču nevienu nedrīkst laist.

visa biezā āda pamirusi, nervi kaili, emocijas arī un brīžiem pārāk asa sociopātija.

šodien visādi ģimenes pasākumi - pēdējās atvadas, kārtējās dzimšanas dienas, es prom pie bitēm. kur es tam visam pa vidu tāda ar kapitālu remontu bēniņos lai liekos.

sakrāmēju somu ceļojumam. tā sakrāmēju, ka būs bail kaut ko no tās ņemt ārā, jo stipri šaubos, ka otrreiz man izdosies tajā visu tik perfekti un kompakti sastūķēt.
vēderā tauriņi. nevaru sagaidīt rītdienas darba dienas beigas.

What an excellent day for an exorcism! :D

Summer Sound festivāls bija tāds mēsls, bet es biju bezkauņa un dabūju, ko gribēju - aizskrēju priekšā dažiem simtiem rindā pie ieejas stāvošo, ielīdu pa taisno pēc ieejas aproces un skriešiem paspēju uz Guano Apes. noķēru lielu, lielu eiforiju, koncis ļoti patika. spēlēja gan vairākas jaunās, blāvās dziesmas, gan arī daudz veco, labo, spēcīgo dziesmu, kas kustināja sirdi un kājas, un pašās beigās dabūju dinamītu - Lords of The Boards!!
šodien mierīgu sirdi braucu mājās.
rīt uz darbu.
tik daudz pārdzērušos, salietojušos un seksuāli norūpējušos cilvēku urļiku (no kuriem liela daļa diezgan mazgadīgi) vienuviet nav manā gaumē, tad jau hipsterīgais Positivus bija krietnu, divmetrīgu galvastiesu pārāks.

laikam jāsataisa aizmugurējās bremzes un jāmēģina atradināties no paraduma vienā rokā turēt kaut kādus priekšmetus - telefonu, pleijerīti, dzērienu. tad arī ar strādājošām nevar normāli nobremzēt - vai nu sanāk bremzēt pārāk asi, radot risku lidot pār stūri un šļūkt pa asfaltu, vai arī nevar nobremzēt tikpat kā necik, un tad tikai atliek cerēt, ka veiksme stāvēs klāt. rezultātā šorīt divreiz sanāca ļoti nesmuki. sievieti nenotriecu un mašīnai sānos neiedragāju, bet tikai tāpēc, ka tie bija viņi, kas paspēja nobremzēt. un pat nepagrozīja pirkstu pie deniņiem, ka esmu duma, kaut arī būtu pelnījusi. pašai liels, liels kauns.
jo man gribas uzvesties uz ielas labi, nevis tikai "kačāt savas ciskudriļļotāja pravas". šitādu izgājienu kā šodien dēļ ne jau tikai mani, bet arī citus velomānus uz ielām vairāk nemīlēs.