Vispār man bija plāns pēc dušas iegāzties gultā un aizmigt uz līdzenas vietas.
Bet duša bija tik atspridzinoša atspirdzinoša, ka miedziņš vairs nevienā acī.
Tad nu es izmantošu gadījumu un pastāstīšu, ka šodien trešo reizi braucu ar velo "Lūzumpunkta" pilsētas medībās, šoreiz pa Mangaļsalu. Vispār man ar nožēlu jākonstatē, ka esmu diezgan sūdīgs komandas biedrs tāpēc, ka nepacietīgs. Gribas visur dragāt ātri un bez žēlastības, bet tā jau nevar - ir taču jāskatās arī kartē un jādomā, kur tieši jānokļūst un kas tieši jādara.
Toties man gan ar komandu mūždien veicas ne tikai tāpēc, ka viņi gudri un ātri, bet dažbrīd arī piever acis uz manām kaprīzītēm. :)

Pagājušās Pilsētas velo medībās es pabiju solārijā. jāpiebilst, ka garajās biksēs un ar ķiveri galvā.

Šajās medībās mēs trijatā lēkājām pa batutu, mani komandas biedri airējās ar sērfa dēli pa jūru, vēl mēs spēlējāmies ar lego klucīšiem (un odi mūs ēda) un gulējām ķerrā. Vai piekabē. Vvz, kaut kas ļoti sarūsējis tas bija.
Beigās pēc 2,5 stundu dauzīšanās pa Vecāķiem un Mangaļsalu solīdā tempā minām uz centrālo staciju.
Un kā tu tāds putekļains un lipīgs neiesi dušā?
Viss bija baigi forši.
Rīt būs kārtējā psihā diena. Šonedēļ visas dienas tādas, ka, iznākot no darba, trīc rokas.

mieru vai brīvību?

lai no viegli uzliesmojoša nervu kamola pārvērstos atkal par cilvēku, vajag daudz saules, čiekurus, kas mazliet duras pēdās, karstas, karstas smiltis un aukstu, aukstu jūru, kurā pelde uz īsu mirkli aizsit elpu un momentā restartē visus jutekļus. rītdienas laikā plānoju uzlādēties līdz līdzsvarota, mierīga cilvēka līmenim.

galvenais - nepārdozēt sauli. :)

otro dienu pēc kārtas aizdomīgi bieži man kāds garāmgājējs piemiedz ar aci.

tā laikam ir zīme, ka nevajag ar tik skābu ģīmi apkārt vazāties.

viņi kā tādi apdeguši pīrāgi - par daudz pieredzējuši, par daudz apsviluši. tā gribētos drusciņ krāsns mutē sasildīties, bet bail, ka apdegs atkal. un pīrāgi jau nevar tā pieglaust spīdīgos vaigus cits citam, saspiesties kopā un sildīties savā starpā. kur nu vēl apdegušie, kuriem mellie gali drūp un jūk pie katra neuzmanīgāka pieskāriena.

vispār baigi interesantie tie kristiešu pasākumi, ja distancējas no idejas un mērķa, ar kuru cilvēki sanākuši kopā.
kur vēl var paskatīties, kā mūķenes spēlējas ar blakus stāvošas sievietes bērnu un jūsmīgi rausta to aiz mazās kājeles? blakus kāda kundzīte nevar sagaidīt, kad mācītājs ar dievmaizi beidzot atnāks līdz viņai un sāk lauzt un lieliem gabaliem ņammāt šokolādi. vienīgie cilvēki, kas te izskatās materiāli nodrošināti, ir tūristi un divi cirvji - viens melnā bembī un otrs melnā mersedesā. abi izdomāja šķērsot laukumu, kurā ceļos nometušies mises dalībnieki. nesanāca viņiem. parūcinājuši savus limuzīnus kādas 10 minūtes, saprata, ka jāmeklē cits ceļš. bet šitas pat man aizdeva dusmas. reliģija, protams, ir katra cilvēka paša izvēle, bet tā tomēr arī ir kaut cik jāciena.
bet, kad garīdznieki ar ziedojumu traukiem apstaigāja savas aitas avis, visi pensīši no saviem pārdesmit gadus veco, noputējušo mētelīšu kabatām naski vilka ārā knapajās pensijās sataupītus piečukus.

rīt satikšu bijušo policistu, ar kuru pirms 3-4 gadiem sēdējām abi nakts vidū policijas iecirknī un runājāmies par dzīvi. viņš dzēra viskiju, es - ūdeni. randiņa beigās tiku aizvizināta mājās ar vecu, vecu, izrūsējušu policijas bobiku. ar grabošām durvīm un ar izsēdētiem ādas atsperu sēdekļiem. jutos kā uz batuta, dragājot pa Jelgavas bedrēm.
tagad viņš jau sen vairs nav policists, par ko man ir ļoti žēl, jo viņš bija ļoti labs policists.
mums ir noruna:
es rītvakar runāšu latviski, jo viņam pēc vairākiem gadiem Anglijā latviešu valoda sāk piemirsties.
viņš runās krieviski, jo mana jau tā sliktā spēja runāt krieviski ir kļuvusi pavisam katastrofāla. nesen vajadzēja ar vienu čehu komunicēt krieviski un tad nebija tāda glābiņa kā pirms kāda mēneša, kad runāju ar vienu demogrāfijas speciālistu no Krievijas un varēju palūgt vienai dāmai, lai manu sakāmo pārtulko.
nav ko brīnīties, kā krievi var Latvijā nodzīvot 60 gadus un tā arī neiemācīties runāt latviski. mēs jau tādi paši. (jā, mēs, protams, nedzīvojam Krievijā, bet - patīk mums tas vai nē - tā valoda ikdienā ir gana daudz apkārt.)

īstenībā es ļoti daudz rakstu.
rakstu
dzēšu
rakstu
dzēšu
ļoti daudz dzēšu.

tikko uzzināju, ka man garšo suši.

(nekad nebiju ēdusi un vienmēr kautrējos šajā trūkumā atzīties.)

bet, ja tā loģiski, tad kurš no abiem ir gudrāks - tas, kurš neuzticas nedzērājiem, vai tas, kurš uzticas dzērājiem?

šodien skraidīju pa miiljo_stundinj dārzu ar tačku, kurā sēdēja četrgadīgā Patrīcija un klaigāja "bēgam no dzērājiem! nebraucam grāvī! tur ir dzērāji! bēgam no dzērājiem!" pārsmējos, jo tur dažu kilometru rādiusā pilnīgi noteikti nav neviena dzērāja.

dažiem ar viņu iet vēl jautrāk. vienam tēta draugam viņa esot uzsēdusies uz galvas un paziņojusi "es izperēšu tavas olas un tev galvā izšķilsies cālīši!"