neticami skaistas skaņas


/bāc, es taču nevaru aiziet gulēt!
šķiet, ka iekš Soundcloud esmu uzgājusi jaunu miera mūzikas avotu - kaiori breathe

vēl es atradu tur foršu dubstep kaudzīti no Mr.DUBandBass. šonakt šis iet pie sirds.

ā, laikam jāuzliek brīdinājums, ka tie, kam ar dubstep nav pa ceļam, labāk netērē laiku un to otru nemaz nekliko virsū. :)

"un es tiešām ticu, ka tu esi kruts draugs"

kādam citam.

sakarā ar to, ka es šodien jūtos nesmuka, nekur neiešu.

sapratu, ka no brīža, kad iemācās pieņemt pats savas negatīvās īpašības un emocijas, ir daudz vieglāk tās saprast savos apkārtējos un nedramatizēt katru reizi, kad kādam līdzās ir pretīgs garastāvoklis, nemaz nerunājot par reizēm, kad stresiņš iestājas pat par to vien, ka nesmaida tik daudz kā parasti. (jā, gadās arī tā. agrāk diezgan bieži.) Raitim toreiz bija taisnība, kad viņš uz manu pozitīvisma aģitāciju atcirta - kāpēc vienmēr jābūt pa tavam prātam?
nevar un nevajag prasīt ne no sevis un citiem vienmēr smaidīt līdz austiņām un priecāties par saulīti.

lūk, pie kā noved raits ritms - tu vairs nevari atļauties nolīst skapī ik reizi, kad neesi saulstariņš. ir jāsavācas un jādzīvo, kā ir. citādāk nedzīvo vispār.
nevar vairs ilgi laizīt brūces. ir jāuzliek nobrāztam celim ceļmallapa virsū, jāsakož zobi un jāskrien tālāk. ar laiku jau pierod.

es vienīgi domāju, vai tā savā ziņā nav modrības zaudēšana pieņemt kā normālu parādību, ka uz tevi kādreiz dusmojas vai apvainojas. dažreiz veselīgāk ir neatslābt par daudz, citādāk var palaist garām svarīgas signalizācijas.

tu kā tāds telefons ar sen pazaudētu pin kodu.
un pienāca tā reize, kad par to, ka ir jāuzlādē baterijas, tu atcerējies par vēlu. ekrāns nedzīvs, pieskāriena nejūtīgs, par vēlu meklēt strāvas rozetes. tie četri cipariņi ir aizmirsušies un tu tikai visu bloķē. laiks apkārt rotē, bet tavējais uz priekšu neskaitās.
spied pogas, kādā kārtībā gribi, bloķē. slēdz pie kuras rozetes gribi, bloķē.
bet tu jau zini, ka saplīsušām lietām ir četras iespējas, vai ne?
varbūt tās kāds salabo, bet tavs manuālis ir izsmelts, ierastās instrukcijas nestrādā un taviem meistariem aptrūcies padoma.
tās padauza pret kādu cietu virsmu. vienreiz, divreiz, dažreiz. dažreiz nostrādā, citreiz nē. tad met pret sienu.
gribi?
varbūt tās noliek dziļāk atvilktnē, lai pēc laika paskatītos - varbūt pašas no sevis atsākušas darboties. cik ilgi tu tur dirnēsi?

un visbeidzot tās izmet mēslainē.

diez, citādāk arī varēja būt?
celies. nu, celies taču. nu, lūdzu.
mēs tiešām vairs neko nevaram sarunāt?

nuja. kādreiz jau tam bija jānotiek.
biju uzņēmusi visnotaļ pieklājīgu tempu uz Jelgavu un pusceļā, dragājot pāri dzelzceļa sliedēm, pārsitu riepu.

un tādās reizēs lieku reizi pārliecinos, cik forši ir būt divu brāļu jaunākajai māsai - ja viens nav sazvanāms, var piezvanīt otram un brālis atbrauc pakaļ, un savāc ceļa vidū.

un mājupceļā vēl ieved veikalā, kur jaunu kameru nopirkt.
mainīt gan neļaušu, pašai patīk. :)

upd./ nu labi, man neviens nejautāja, nomainīja tāpat. :)) tas ir tik forši, kad kāds pa reizei parūpējas, sajutos... nu, tā vairs ne kā skuķis tankā, bet mīlēta, lolota meitiņa puķīte. :))

biju rimītī nopirkt brokastis.
kad nonācu pie kases un gaidīju, kamēr aparāts apstiprina darījumu ar karti, pārdevēja piepeši mazliet sarāvās, tad paberzēja vēderu, sāka mīlīgi smaidīt un pie sevis kaut ko klusi noteica.
sākumā apmulsu, bet tad sapratu
- spārdās, ja? :)
- mhm. :)

tas bija apmēram tikpat skaisti kā Andrejsalas zeltainās debesis šovakar.

tik daudz mazu, nozīmīgu nieku bija vakar.
notikumi kā tāds nebeidzams kravas vilciens ritmiski dun uz priekšu, ar katru dienu kabinās jaunas vagonu rindas klāt, bet taktis paliek diezgan vienādas. tikai brīžiem notiek lietas, kuras nepārtrauktajā kustībā paslīd garām nepamanītas, bet vēlāk viss saliekas kopā kā tādi lieli lauzīši vienā lielā, neticamā bildē.
un vakar man sanāca nevis melnā, bet šoreiz baltā bilde.
vissarežģītāk jau ir salikt kopā tieši tās vienkāršās lietas. kā salikt zilu, skaidru debesu bildes fragmentiņus kopā - vajag tik daudz laika un pacietības, bet beigās viss izrādās pavisam vienkāršs un tīrs - nekā lieka, tikai zilas, skaidras debesis.
tāda šorīt ir sajūta.

laikam tāpēc, ka vakar gan brālis piezvanīja un sauca mājās uzlādēt manas baterijas, gan tāpēc, ka pirms miega lielu akmeni aizgrūdu projām. lai aug tagad puķes vietā.
:)