nuja. kādreiz jau tam bija jānotiek.
biju uzņēmusi visnotaļ pieklājīgu tempu uz Jelgavu un pusceļā, dragājot pāri dzelzceļa sliedēm, pārsitu riepu.

un tādās reizēs lieku reizi pārliecinos, cik forši ir būt divu brāļu jaunākajai māsai - ja viens nav sazvanāms, var piezvanīt otram un brālis atbrauc pakaļ, un savāc ceļa vidū.

un mājupceļā vēl ieved veikalā, kur jaunu kameru nopirkt.
mainīt gan neļaušu, pašai patīk. :)

upd./ nu labi, man neviens nejautāja, nomainīja tāpat. :)) tas ir tik forši, kad kāds pa reizei parūpējas, sajutos... nu, tā vairs ne kā skuķis tankā, bet mīlēta, lolota meitiņa puķīte. :))