un es turpinu gaidīt, kad tu pats pienāksi parunāties.
tagad jau mēs pat sakām cits citam čau. nieka pusotrs gads pagāja. nebūsim vēl sirmi palikuši, kad jau sāksim garāmejot pārrunāt laikapstākļus.

nācu tikko mājās un paspēju gan noziņot par ūdensvada avāriju 6.tramvaja galapunktā, gan iedot vienai sievietei naudu uz ielas.
stāvēja tāda nošņurkusi, nelaimīga un, kad gāju garām, sākumā teica, ka telefonam nobeigusies baterija, bet tad prasīja, vai nevaru iedot naudu. vispirms telefona kredītam, pēc tam jau teica, ka bērnam. dievojās, pavēra vaļā jaku un rādīja krustiņu, pēc tam pavilka uz augšu kreklu un demonstrēja lielu ķeizargrieziena rētu uz vēdera. atdevu savu sīknaudu un tad viņa visu sabojāja. teica, ka es varētu aiziet pie viņas uz mājām, paskatīties bērniņu, un varbūt man ir nauda uz kartes?
- tā gan nedari.
pateicu un gāju projām, un vairs nejutos, ka būtu palīdzējusi.

un vēl pirms miega es gribēju pateikt, ka man drusciņ kaitina, ja cilvēki uztiepj citiem savus dzīves principus.
dzīvo kā tev ir labi, liec mieru apkārtējiem un cieni, ka viņi neskalo tavas smadzenes kā tu to mēģini darīt ar viņējām.
viņiem gan jau tāpat ir labi.

šis laikam vairāk piederas unsend vai n-komentari kategorijai, bet kopumā tas ir tikai tāds principa formulējums. bez ļaunuma un bez mēģinājuma uztiept to citiem.

stulbākais šajā nedēļā ir tas, ka tā beigsies tikai nākamās nedēļas beigās.
un tad pēc vienas svētdienas sāksies nākamā.

runājot par smēķēšanu - patiesībā man ne tuvu nav tas radikālākais viedoklis.

pirms kāda laiciņa Vestards Šimkus intervijā KasJauns izteicies tā diezgan konkrēti un šerpi:

"Varu iedomāties kanalizācijas bedri pilnu ar puspuvušiem līķiem un riebīgām čūskām, bet tas nav tik pretīgi kā smēķējoša meitene. Atvainojos smēķētājiem, bet tā ir... milzīga barjera. Pat ne prāta ziņā, bet fiziski. Tādu meiteni nevaru sajust kā pievilcīgu. Un tā ir daudziem puišiem. Viņi dažkārt to nesaka."

starp citu, kopumā ļoti interesanta intervija, daudz vērtīgu domu tam puisim prātā.

tomēr aizbraucu beidzot apskatīties to slaveno Bodies Revealed izstādi.
izstaigāju, visu ko apskatīju, apbrīnoju, gudrāka paliku.
mazliet nobrīnījos, ka biju viena no retajiem, kas turp bija aizgājusi bez bērniem pie rokas. tad nu pie reizes pavēroju, cik ļoti traumējoši visi tie skati iedarbojās uz bērneļiem, kā daļa "pareizās" sabiedrības sašuta un šausminājās. tā iedarbojās tieši necik traumējoši - lielākā daļa mammām un tētiem prasīja parastus kāpēc jautājumus un skatījās uz eksponātiem kā muzejā. un, kā liecina mani līdzšinējie novērojumi, visvairāk par ekspozīcijas amoralitāti šausminās tie, kas paši to nav redzējuši un negrasījās to darīt.
"neesmu redzējis, bet sūds" klasika.
es saku, ka tā ir ļoti vērtīga izstāde. redzēju nesmēķētāju plaušas vs. smēķētāju plaušas, arī veselas aknas vs. cirozes saēstas. dažiem derētu paskatīties tīri motivācijas pēc, lai vairāk sāktu cienīt savu ķermeni. starp citu, tīras plaušas nav nevienam cilvēkam. nesmēķētājiem vienkārši melno plankumiņu ir krietni vien mazāk, bet ir - pasīvā smēķēšana kaut uz ielas garāmejot ietekmē jebkuru.
visiespaidīgākā man šķita telpa, kas atvēlēta asinsvadu sistēmai, kur no ķermeņa bija redzams tikai sarkanu asinsvadu siluets, samudžināti miljardi līdz pat mazākajiem kapilāriņiem.
papļāpāju ar vienu no medicīnas studentēm, kas man pastāstīja un parādīja visādas interesantas detaļas. viņa teica, ka ģībēji nav retums, bet tie lielākoties norakstāmi uz faktu, ka telpās visu laiku ir vismaz 25 grādus silts un cilvēki par siltu saģērbušies. viens apmeklētājs tā noģībis, ka uz betona grīdas atstājis arī pāris zobus.
vēl tā meitene pastāstīja, kā tapis, piemēram, eksponāts, kur galvaskausa kauli redzami pa detaļām - zinātnieki veselā galvaskausā sabēruši pupas un ielikuši ūdenī. kad tās piebriedušas un sākušas dīgt, to spēks sadalījis kaulus pa daļām.
un, ja runājam par eksponātu izcelsmi, tad par konkrēto izstādi, protams, ir dzirdēti visādi nostāsti, bet pie izejas ir novietota pastkastīte, kurā cilvēki brīvprātīgi var pieteikties pēc savas nāves ļaut izmantot savu ķermeni Bodies Revealed izstādei. Latvijā pastkastīte ekspozīcijas laikā (~2 mēneši) esot bijusi jāiztukšo jau trīs reizes. tātad vismaz nākotnē šim jautājumam vairs nevajadzētu būt par iemeslu diskusijām.

ja nu kādam interesē, tad vēl 25 stundas te biļetes var nopirkt pa lēto - 3,50 latiem, iesaku šo iespēju izmantot. izstāde noslēdzas 22.maijā.

sen nebiju jutusies tik bezpalīdzīgi un nožēlojami kā šodien, kad jau taisījos iet ārā no mājas un konstatēju, ka esmu ieslēgusi visas atslēgas aiz istabas durvīm. durvis bija aizcirtušās, aizslēgušās un vajadzīgā atslēga ar visām pārējām palikusi iekšpusē. netiku ne istabā iekšā, ne no mājas ārā. turklāt tām durvīm ir bija apaļš, spīdīgs, gluds rokturis, nevis normāls durvju kliņķis un skrūvītes, kuras vēl varētu cerēt kaut kā atmūķēt.
pēc pusstundu čakarēšanās ar matadatu, nazi, skrūvgriezi un ko tik vēl ne kapitulēju un saucu pēc palīdzības, tā teikt, sociālajos tīklos. var jau smieties par tviteri, bet šī nav pirmā reize, kad tas ir glābis situāciju. tā nu šoreiz, par laimi, durvis nenācās sist ārā ar spēku - tad būtu gāzušās ar visām ailēm un droši vien pa taisno ričukam virsū. sekojot ex-kolēģa padomam, pamēģināju nosist apaļo rokturi, un tas beidzot nostrādāja. tiku iekšā bez lieliem postījumiem.
bet man likās tik mīļi, ka viens draugs, ieraudzījis manu palīgā saucienu, piezvanīja un bija gatavs tūlīt doties ceļā, lai palīdzētu durvis izgāzt. cik patiesībā daudz tāda pleca sajūta nozīmē.

tātad es tomēr tiku ārā no mājas.
un pie pirmā luksofora es uzzināju, ka 15.maijs ir no AIDS mirušo piemiņas diena, jo man uzdāvināja prezervatīvu.

vakara sajūta. (o:

baigi grūti ir nolaist zemāk latiņas.
kad vienreiz ir izdevies uzlidot augstāk, pēc tam gribas to sasniegt vēl un vēl, un redzēt, vai spēj nokļūt vēl augstāk, līdz jaunā latiņa kļūst veca, rekords kļūst par normu un tu atkal stellē to kārti augstāk tādā kā piesardzīgā azartā, tikai nelaime tā, ka griesti ir visam un kādā brīdī tā latiņa, kuru izdevies sasniegt vienreiz, ilgi nedodas rokā otrreiz, bet visas iepriekšējās pa to laiku ir kļuvušas nevērtīgas, un ir kauns laist zemāk to izcīnīto zelta slieksnīti, bet liekas, ka par kaut ko mazāku cīnīties nav vērts. un padoties taču arī nevar, nevar mācīties atkāpties. beigās sanāk iztērēt visus spēkus, dzenoties pēc lielām un grūti sasniedzamām lietām, bet mazākas šķiet lieka laika tērēšana, un galu galā sanāk izdarīt apmēram neko. samierināties ar zemāku lidojumu ir grūti, kaut ar prātu saprot, ka ir pacietīgi un vienmērīgi jāaudzē muskuļi īsākās disciplīnās, lai noskrietu maratonu.


smieklīgi ir vērot suņu saimnieku sejas izteiksmes, kamēr viņu mīlulis ir nolēmis publiski kārtīgi nokārtoties.

ir divu veidu telefonsarunas - lietišķās, kuras ir konkrētas un mērķtiecīgas, un sirsnīgās, kad piezvana tāpēc, ka nav iespējams satikties un izkratīt sirdi klātienē.

un nevajag tās jaukt kopā!

ja cilvēkam kaut ko no manis vajag, tad tā arī vajag pateikt, un punkts, un es to izdarīšu daudz labprātāk un ātrāk, nekā tad, ja sarunas sākumā vai beigās netērēs savu un manu laiku ar sīrupa liešanu.

ai, es vispār daudz labprātāk dzīvotu kādā beztelefona gadsimtā, kad neviens zvana pļerkšķis nevar ielauzties manā telpā. man vienmēr liekas, ka nav īstais laiks runāt.
mēs esam tādi cilvēki pēc izsaukuma. iezvanās aparāts un viss cits pēkšņi tiek nogrūsts malā, un pa galvu pa kaklu jārokas pa somām un kabatām - kur ir tā klausule, kurai viss ir pakārtots.