baigi grūti ir nolaist zemāk latiņas.
kad vienreiz ir izdevies uzlidot augstāk, pēc tam gribas to sasniegt vēl un vēl, un redzēt, vai spēj nokļūt vēl augstāk, līdz jaunā latiņa kļūst veca, rekords kļūst par normu un tu atkal stellē to kārti augstāk tādā kā piesardzīgā azartā, tikai nelaime tā, ka griesti ir visam un kādā brīdī tā latiņa, kuru izdevies sasniegt vienreiz, ilgi nedodas rokā otrreiz, bet visas iepriekšējās pa to laiku ir kļuvušas nevērtīgas, un ir kauns laist zemāk to izcīnīto zelta slieksnīti, bet liekas, ka par kaut ko mazāku cīnīties nav vērts. un padoties taču arī nevar, nevar mācīties atkāpties. beigās sanāk iztērēt visus spēkus, dzenoties pēc lielām un grūti sasniedzamām lietām, bet mazākas šķiet lieka laika tērēšana, un galu galā sanāk izdarīt apmēram neko. samierināties ar zemāku lidojumu ir grūti, kaut ar prātu saprot, ka ir pacietīgi un vienmērīgi jāaudzē muskuļi īsākās disciplīnās, lai noskrietu maratonu.


smieklīgi ir vērot suņu saimnieku sejas izteiksmes, kamēr viņu mīlulis ir nolēmis publiski kārtīgi nokārtoties.