sen nebiju jutusies tik bezpalīdzīgi un nožēlojami kā šodien, kad jau taisījos iet ārā no mājas un konstatēju, ka esmu ieslēgusi visas atslēgas aiz istabas durvīm. durvis bija aizcirtušās, aizslēgušās un vajadzīgā atslēga ar visām pārējām palikusi iekšpusē. netiku ne istabā iekšā, ne no mājas ārā. turklāt tām durvīm ir bija apaļš, spīdīgs, gluds rokturis, nevis normāls durvju kliņķis un skrūvītes, kuras vēl varētu cerēt kaut kā atmūķēt.
pēc pusstundu čakarēšanās ar matadatu, nazi, skrūvgriezi un ko tik vēl ne kapitulēju un saucu pēc palīdzības, tā teikt, sociālajos tīklos. var jau smieties par tviteri, bet šī nav pirmā reize, kad tas ir glābis situāciju. tā nu šoreiz, par laimi, durvis nenācās sist ārā ar spēku - tad būtu gāzušās ar visām ailēm un droši vien pa taisno ričukam virsū. sekojot ex-kolēģa padomam, pamēģināju nosist apaļo rokturi, un tas beidzot nostrādāja. tiku iekšā bez lieliem postījumiem.
bet man likās tik mīļi, ka viens draugs, ieraudzījis manu palīgā saucienu, piezvanīja un bija gatavs tūlīt doties ceļā, lai palīdzētu durvis izgāzt. cik patiesībā daudz tāda pleca sajūta nozīmē.

tātad es tomēr tiku ārā no mājas.
un pie pirmā luksofora es uzzināju, ka 15.maijs ir no AIDS mirušo piemiņas diena, jo man uzdāvināja prezervatīvu.