ā, jā, es vakar biju Infektoloģijas centrā, aiznesu pārbaudīt ērci. par spīti manam mieram, māsiņa pie reizes pavēlēja aiziet pie ārsta ("jūs vēl esat jauna!!" tā viņa dusmīgi argumentēja).

dakters ieraudzīja pleķi uz manas kājas un teica, ka Laima slimība esot.
vakar domāju, vai vājums ķermenī ir tāpēc, ka ir vājums, vai arī viss ir galvā un man vienkārši tā liekas, jo "man taču ir diagnoze".
šodien zinu skaidri - sajūta ir riktīgi sūdīga. un es tomēr ceru, ka tā ir kaut kāda pārejoša saaukstēšanās vai tamlīdzīgi.
vismaz citādāk tas sūda dzīvnieks bija vesels, pirms (cerams, mokoši) noslīka acetonā - encefalīta vīruss tam laboratorijā netika atrasts.

un, ja es būtu bagāta, šo gleznu es gribētu sev.
it was snowing outside and in her soul



[un šo arī.]

vakar nejauši nonācu Alises Mediņas izstādes "Vēlreiz Tevī iemīlēties... Rīga" atklāšanā mākslas galerijā "Pegazs" un trīs reizes nopētīju katru gleznu atsevišķi, tik skaistas tās bija. "māksliniece" vienmēr izklausās pēc kaut kādas ekstravagantas tantes dīvainā kleitā, bet Alise ir tāda maza, smalciņa, ar klusu balstiņu un piemīlīgu, smaidīgu seju kā 16gadīgam skuķēnam.
viņa uzzīmējusi tik daudz Rīgas sajūtu - tu vienkārši pieej klāt, un ir. kā ielikt konfekti mutē un uzreiz sajust precīzi to garšu. un tās KRĀSAS viņas gleznās!!
ļoti, ļoti iesaku.
galerija gan strādā tikai darba dienās no 11 līdz 17, toties ieeja ir bez maksas.

[šī glezna gan izstādē nav redzama, bet tur ir ļoti daudz citu Rīgas nakšu un skaistu mirkļu]

varbūt mazsvarīgu problēmu nemaz nav. par lielām lietām cilvēki satraucas, ja tās kaut ko maina. par mazām uztraucas tad, ja netiek galā ar lielām. un tāpēc laikam ir vērts pret niekiem izturēties iecietīgi.

šodien pie bitēm gāju. viņas bija labā noskaņojumā un mierīgas, es arī. patīk klausīties, kā pieaug rosība, kad skrejas aizmiglo dūmu kanniņas mutuļi un kad stropam noceļ jumtu un spilvenu. un kā katrai saimei mainās dziesma no rāmas, maigas sanēšanas līdz vairākus toņus augstākai, satrauktai un dusmīgākai skaņkārtai, kad laupītājs ceļ ārā šūnām pilnos rāmjus.
14 stropus apciemojām, neviena dievgosniņa pat nemēģināja tā pa īstam dzelt pat tad, kad viņu dusmām bija pamats un kad gaisā pacēlās spalgi zumošs bišu mākonis.
tālumā, starp bērziem noslēpusies, notiekošo vēroja aļņu māte.

pārbraucām mājās no mežu ieloka nostūrīša, un būvinženieri ļāva man piedalīties pirtiņas būvēšanā. viņi saka, ka lēni iet uz priekšu, bet man katru reizi ir pārsteigums, cik tālu viņi tikuši. un tikai saviem spēkiem. tā nu man tika izsniegts āmurs un naglas, un es varēju piedalīties bitumena šindeļu pienaglošanā uz jumta. laikam jau pastāv kaut kāds galdnieka meitas gēns, spriežot pēc aizrautības, kādu tāda veida darbi izraisa.

vakarā, saķērusies trijatā ciešā ķēdītē ar abiem brāļiem ilgi staigājāmies gar Lielupi. viņi drīkstēja dzert alu, es drīkstēju viņus vizināt,

un šodien bija lieliska diena.


tāds patīkams un stiprs nogurums tagad, ka grūti palikt nomodā un sakarīgi veidot komunikāciju. ļoti.

naktī, airējot smailītē gar Andrejsalas ķeburainajām milzu iekārtām, sajutos maziņa kā skaidiņa uz Daugavas. un tur arī smaržoja pēc skaidām. un pēc arbūziem. patīkams kontrasts pēc autoostas smārdiem un zivju smakām, kas vēdīja no tirgus.
izbraucām visiem kanāla tiltiem pa apakšu un Stockmann'am arī, kur no apakšas izgaismota skaista ķieģeļu velve.
kad mēs ar Artūru dauzījāmies, grūstījāmies un viens otra laivai slēdzām ārā aizmugurē iedegtās, blāvās lampiņas, un miiljo_stundinj mūs aprāja, vienubrīd gibējās uzmest lūpu, bet, kad Artūra laivas biedrene paziņoja, ka tālāk loku līdz Andrejsalas mola galam nebrauks, es sapratu, ka man ir ļoti paveicies ar Ilzi, kura pret visiem mūsu nestabilajiem izgājieniem tomēr bija daudz iecietīgāka.

es tomēr esmu diezgan draņķīgs smailītes stūrmanis - airēšana taisni man izrādījās īsta raķešzinātne un mēs braucām nemitīgā zigzagā.

īsi pēc pusnakts atgriezāmies piestātnē, palīdzējām izvilkt laivas no ūdens un prātā un ķermenī bija tāda labsajūta, ka ballēties it nemaz vairs negribējās. un labi vien ir, ka tā. rīt būs gara, gara diena.

izrādās, miegs palīdz! :)) esmu atpakaļ tankā.

bet es tikko aizrijos ar pusdienu maizīti ģeniāla domugrauda dēļ:

Kad tev pēkšņi kļūst skumji, padomā par astoņkāji! Viņam kājas no ausīm, rokas no pakaļas, pakaļa ar ausīm un galva pakaļā, un nesūdzas!

/iz draugiemlv

Interesanti, ka "iemīlēšanās zona" cilvēka smadzenēs izvietota turpat, kur atrodas galvenie centri, kas regulē vajadzību pēc barības un ūdens, tāpēc mīlestība ir pieskaitāma pie mūsu galvenajām dabiskajām vajadzībām.

/via Riga Brain

tas ir vienlaikus savādi un reizē jauki, ka uz Magic Sand filmu vakariem uz AB dambja iet tik maz cilvēku. viņiem ir nojumīte, svaigs gaiss, pretodu līdzeklis, segas un aiz muguras jauks skats uz Rīgu. šovakar trijatā skatījāmies 1942.gada to be or not to be.
hotai, ja nu Tu neesi redzējis, iesaku - man liekas, ka Tev varētu patikt.
man arī patika.

sen nekur nebiju gājusi vienītī.

es nesaprotu, kas un kāpēc īsti notika, bet nedēļas nogale bija tāda, ka šorīt, pamostoties Šveicē, dzerot kafiju un fonā klusām sākot skanēt Eels, es biju stingri pārliecināta, ka pilnīgi noteikti sapņoju.
piektdiena iesākās ceturtdienā - negulēta nakts, zaļais busiņš puspiecos no rīta, pa pāris stundām miega divās lidmašīnās un tad es satiku Oliveru, kurš ļoti gribēja dredus.
( ... tālāk ... )