es nesaprotu, kas un kāpēc īsti notika, bet nedēļas nogale bija tāda, ka šorīt, pamostoties Šveicē, dzerot kafiju un fonā klusām sākot skanēt Eels, es biju stingri pārliecināta, ka pilnīgi noteikti sapņoju.
piektdiena iesākās ceturtdienā - negulēta nakts, zaļais busiņš puspiecos no rīta, pa pāris stundām miega divās lidmašīnās un tad es satiku Oliveru, kurš ļoti gribēja dredus.
nevarētu teikt, ka pa vienu dienu Latvijā mēs būtu kļuvuši baigie draugi, bet, kad pamazām pieradām pie angļu valodas, komunikācija atraisījās. biju sagatavojusies uz diezgan rudenīgiem laikapstākļiem kā Latvijā, bet tur bija 30 grādu karstums un saule, un es cepos ārā, kad izmetām riņķi pa Cīrihes vecpilsētu. vakarā kopā ar vēl vienu vācieti aizbraucām uz ezeru, kur puiši izpeldējās, es plunčāju kājas siltajā ūdenī un mēs noskatījāmies, kā aiz kalniem pazūd oranža saule. pēc tam aizgājām uz mežu un tāpat trijatā ilgi sēdējām pie rāma ugunskura, kamēr pie kājām mirguļoja Cīrihes piektdienas nakts. pēc visām izdarībām Olivers bija pazaudējis mājas atslēgu, taču mēs drīz vien atradām risinājumu - blakus restorāniņā palūdzām kāpnes un viņš ierāpās mājās pa vaļā atstāto virtuves logu.
sestdien bija grūti pamosties. paēdām brokastis un braucām visi trīs uz Lucernu. pirms kāpšanas uz kuģīša izmetām cilpu pa skaisto pilsētu un tad pār ezeru ar vēju matos kruīzējām uz pasaulē stāvāko vilcieniņu
ar to tikām līdz puskalnam un tad devāmies uz pasaulē augstāko liftu, kas mūs nepilnā minūtē uzveda pašā augšā.
elpa aizrāvās. pie kājām liels, zils, dzidrs ezers piekaisīts ar laiviņām un kuterīšiem, kas no augšas izskatījās pēc mazām rotaļlietiņām. atpakaļ uz vilcienu gājām lejup pa takām. Oliveram šorīt sāpēja kājas, man gan pēc Slovākijas kāpelēšanas pilnīgi nekāda diskomforta.
mājās bijām vēlu un es atkal pieķēros dredu pīšanai, bet ap vienpadsmitiem nabaga nomocītais Olivers teica, ka jāiet ārā. gājām arī. devāmies uz pilsētu, kur notika Āfrikas kultūras integrācijas festivāls. tirgus daudz lielāks, nekā mūzika, un tomēr tur bija jauki, ja neskaita to, ka pusmūža eiropietes, kas dejoja psihās afrikāņu dejas, izskatījās, maigi izsakoties, garīgi atpalikušas vai vismaz smagi slimas ar kādu krampju kaiti.
kad pametām festivālu, mājpceļā uzkāpām viena kalna terasē, kur atkal pilsēta palika tālu lejā, sēdējām pustumsā uz betonētās apmales un filozofējām par dzīvi.
nakts beidzās ap trijiem, likumsakarīgi šorīt tik salds miegs bija, ka pamošanās aizkavējās un beigās es paliku četru piecu dredu attālumā no finiša - bija jāsteidzas uz lidmašīnu. un par to man ir ļoti, ļoti žēl, ka es tiku tā izlutināta, bet pašu galveno tā arī nepaspēju paveikt. līdz ar to sirdsapziņas pārmetumi stipri piezemē manu eiforiju par visiem tiem neskaitāmajiem mirkļiem, kuru dēļ ir vērts būt dzīvam.
es tiešām nesaprotu, kāpēc tik daudz kā laba ar mani notika nieka divās dienās.
p.s. torch, sveicieni Tev no Olivera. viņš teica, ka ziemā mums jābrauc snovborda tripā uz kalniem. :)
kaleidoskops - Post a comment
don't be scared, just be ready.