jo dienas jo mazāk liekas, ka visu pašai varēt ir forši. nu, ir jau savā ziņā smieklīgi, ja kāds paziņa piezvana pajautāt, kā salīmēt cauru kameru, vai bārdains kolēģis palūdz pielikt velosipēda lampiņu vai ieeļļot ķēdi, bet vakar, staipot pa kāpnēm augšā un lejā dīvānus u.c. mēbeles, es beidzot sajutos nožēlojami. no vienas puses rēcīgi dažkārt patēlot dzelzs dūdiņu, no otras - nafig. ja redzētu no malas kādu meiteni stiepjam dīvānu, man tas droši vien liktos dīvaini.
tomēr es progresēju - nu jau ir vismaz divi cilvēki, no kuriem es ne tikai esmu iemācījusies pieņemt palīdzību, es pat spēju to palūgt! vakar gan tikai viens bija sasniedzamā attālumā.

un ir vismaz viens iemesls, kura dēļ bija vērts staipīt dīvānu savām rokām. vakarnakt lija lietus. ap pusnakti abi ar Viesturu nesām ārā pēdējo dīvāna fragmentu un, kamēr viņš rakās kabatā pēc mašīnas atslēgas, nolikām to [Lāčplēša] ielas malā. un kā tu tāds noguris neapsēdīsies uz dīvāna? tā mēs labu brīdi nosēdējām uz tumšās, laternu dzeltenās gaismas piespīdētās ielas vasaras nakts siltajā lietū, klusējām un skatījāmies, kā garām pa blakus joslu aizbrauc pa vientuļai mašīnai.

lūk, vienkāršs piemērs tam, ko es domāju, kad saku - life is all about having fun. ir labi spēt strādāt daudz, ātri, smagi, produktīvi utt., bet tā ir māksla brīžiem pacelt galvu, ievilkt elpu un pamanīt, novērtēt un izbaudīt neparastu mirkli.