Labi, pietiks sevi žēlot. Atpakaļ ceļa nav. Nevaru vairs skriet viņam pakaļ raudādama. Un, ja godīgi - es taču nemaz nebiju tik laimīga. Jau pusgadu mocījos, censdamās saprast, vai mīlu viņu vai nē. Mīlu. Ļoti ļoti mīlu. Mīlu tik ļoti, ka šķiroties raudāju es, nevis viņš. Sāp, 'vēl joprojām nežēlīgi sāp, bet dzīve par visu ir jāmaksā, un mana bezkaunīgā uzvedība pēdējos sešus mēnešus pavisam noteikti ir to pelnījusi. Visa kaisle pret vīriešiem, kuri te pamazām rindā krājās, arī pārgājusi, jo, nu, pēc Toma es pavisma noteikti nevēlos satikties ar jebkādām viduvējībām.