Shii ir bijusi tik piesaatinaata, tik skaista nedeelja Riigaa, ka gruuti savaakties braukt prom. Re, taapeec es nebraucu uz ilgstoshiem periodiem, lai tik ljoti nepierodu. Pat striideeshanaas ar mammu ir savaa zinjaa patiikama. Buut kopaa ar cilveekiem, kas miil bez nosaciijumiem, kas saprot no pusvaarda, kas piedod, kas lutina, kas liek justies laimiigai, ir man pietruucis vairaak nekaa es iedomaajos.

Marinchiks ir nedaudz iemiileejies...

Slovaaku puika, kas man kaaraas ap kaklu Zsveetku balliitee, izraadaas ir ljoti ljoti miiilams. 26. Februaarii jauneeklis paarvaacas uz Austraaliju.

Zizi iet prom no kompaanijas.

Jaa, taa Peerle taada diivaina, bet man patika. Sajuuta taada kaa maajas balliitee, kur nevienu taa iisti nepaziisti. Bet staasts par to, ka izmisiigi censhos sevi paarliecinaat, ka Riigaa man dariit nav ko, ka man te nebuutu labi, ka nav vajadziibas aizkaveeties, ka jaabrauc atpakalj pie miiljotaa viiriesha, jo shejienes dzheki taapat neinteresee, nu, nemaz. Pie tam visi man miiljie cilveeki jau iekaartojushies, jau atradushi savas vietas dziivee, un man par vinju uzmaniibu jaaciinaas, jaaskraapeejas ar nagiem.

Skumji man, iisaak sakot. Miilu juus visus, bet juus tachu saprotat. I must let go.

Īsāk sakot, esmu zaudējusi visam jēgu. Lietas, ko es daru, ne pie kā nenoved, un nevienam nedod nekādu labumu. Pats ļaunākais - arī man no tā visa labums mazs. Pēdējos mēnešus esmu pavadījusi darot lietas, kuras negribu darīt, tiekoties ar cilvēkiem, kurus negribu redzēt, un runājot par lietām, kuras man neinteresē. Mana rutīna mani izēdusi un man vairs nav ko dot. Cerības mirst, sapņi izirst, un novērtēt to, kas man ir, neesmu spējīga. Jo nekā tā īsti jau man nav, nekas man nepieder. Es pat vairs nevaru pieņemt nekādus lēmumus savā dzīvē, neapspriežoties ar Tomu. Un vai šīs dzīves dēļ esmu cīnījusies? Viss smagais darbs, lai kļūtu par vidējo patērētāju?

Stulbi, ka mana vilshanaas, ka nedabuuju darbu, man pieleca tikai nakts viduu, kad sarkanviins izteceeja no galvas asiniis. Un paraava atkal bimba. Man driiz aptruuksies pozitiivisms shim visam.

Es atkal pachiiksteeshu

Darbs tajaa bistro man uzdzen kompleksus. Nu, nesaprotu nekaa no eedieniem, nu, nepareizi saspiezhu pogas, nu, sajaaju divas maltiites. Juutos kaa taada idiote. Pat krogaa straadaat neprotu, bljin. Paaraak ilgi esmu seedeejusi uz pakaljas ofisaa, lai kaut ko sajeegtu no apkalposhanas. "Bud po proshe, narod potyanetsa," bet es no sevis nezin ko iedomaajusies. Tas darbs man vienu vieniigu stresu uzdzen, blje.

Var jau buut, ka tieshi tas man shobriid jaamaacaas - savaldiit savas emocijas, ruudiit raksturu, pazemiibu apguut un pacietiibu. Jaaatziist sev, ka taa gjeniaalaa Marishka, kas reiz dziivoja Riigaa, kljuvusi par bezdarbnieci. Un gribaas visus suutiit bekot un braukt maajaas, maaciities visu no jauna.

Nu, kāpēc cilvēki, kad viņiem saku: "Man nav kur dzīvot, Tev nebūs kur palikt pie manis Londonā," izliekas par cietpauriem un vēl uzdrīkstas prasīt: "Kāpēc es nedrīkstu braukt pie Tevis? Tas taču tikai uz pāris dienām!" Bet, kad stāstu, ka manā istabā nav kur apgriezties, nez kāpēc viņiem šķiet, ka es pārspīlēju. Bļe, tā nav nekāda viesnīca! Sadomājušies pa lēto šopingu taisīt. Ejiet bekot un pērciet savas lupatas Rīgā!

Bet visvairāk šajā stāstā taču sāp tieši man, jo man patīk, kad draugi brauc ciemos, man patīk citiem rādīt kā es dzīvoju, vakaros vest uz feinām ballītēm, bet uz paģirām - uz regbija spēlēm. Man ir grūti. Es mētājos no viena pilsētas gala uz citu, no viena darba uz citu, lai tik varētu kaut kur kaut ko kaut kā sabīdīt, lai izdabātu, gan Tomam, gan n-tajiem darba devējiem. Es jau saku, ka viss ir labi, ka viss kārtībā, ka lietas uzlabosies, ka nav nekāds pasaules gals, bet tad mirkļos kā šie salūztu un izplūstu asarās, jo vairs nesaprotu, par ko es tik ļoti cīnos. Kam man tas viss ir vajadzīgs?

Tas Telegraph ar savu atteikuma vēstuli patiesībā mani tik ļoti aizskāra, ka šo rītu sāku ar bimbāšanu.

Nespēju saņemties pastrādāt un ļoti skumstu pēc Toma. Tik ļoti skumji bez viņa, ka pat asaras birst. Pa kuru laiku es atkal viņam tik ļoti pieķēros?

Ar Latviju sen jau vairs nelepojos, arī tradīciju vērtība un patritisma izjūta izsīkusi. Pie tam politiskā sitūcija nemaz neuzmundrina, un veids, kā lietas tur tiek kārtotas un risinātas, liekas pilnīgi bezjēdzīgs.

Man ir prieks, ka es tur vairs nedzīvoju.

redaktors peec divaam nedeeljaam brauks uz pariizi. briivdienas vinjam blje.

Varbuut man arii aizlaisties kaut kur uz vasaru? Uzprasiities Andrim liidzi un doties ar stopiem uz Indiju, lai gan shaubos vai vinjsh njemtu mani liidzi.

Iisaak sakot, Marishka sagruziijusies. Nekas nav gana labs, blje.

Labi, pietiks sevi žēlot. Atpakaļ ceļa nav. Nevaru vairs skriet viņam pakaļ raudādama. Un, ja godīgi - es taču nemaz nebiju tik laimīga. Jau pusgadu mocījos, censdamās saprast, vai mīlu viņu vai nē. Mīlu. Ļoti ļoti mīlu. Mīlu tik ļoti, ka šķiroties raudāju es, nevis viņš. Sāp, 'vēl joprojām nežēlīgi sāp, bet dzīve par visu ir jāmaksā, un mana bezkaunīgā uzvedība pēdējos sešus mēnešus pavisam noteikti ir to pelnījusi. Visa kaisle pret vīriešiem, kuri te pamazām rindā krājās, arī pārgājusi, jo, nu, pēc Toma es pavisma noteikti nevēlos satikties ar jebkādām viduvējībām.

Tell me right on, right on, does the world ever need to change?

Tā ir mana mīļāka Daniela dziesma. Visu laiku skan galvā. Nevaru sagaidīt, kad beidzot to pabeigs un ierakstīs.

Tā Sex & The City episode, kur Burgers pamet Keriju caur līmlapiņu, mani vajā. So? Is this really the end?

Atkal nekas nav labi. Un tā visu laiku. Nothing pleases me.

Rīga liek justies nelaimīgai. It kā viss ir savās vietās - ir mājas, ģimene, draugi un cigaretes lētas, bet, bļe, tās attieksmes un cilvēku uztveres mani padara aizkaitinātu. Es vairs neprotu dzīvot Latvijā. Es domāju pavisam savādāk.

Lūk, pienācis vecums, kad visas vecmammas, tantes un citi radi sākt mirt...