Šodien patīk:

Un GuMMy†Be▲R! – Gurl. Pie witch house viegli strādāt, reizēm gan gribas dejot, bet mazāk kā pie industrijas.

Kaut kad lasīju par slāvu mitoloģijas tēlu, kas bija kaut kas starp dēmonu, diennakts laika dievību, labības garu un saules dūriena personifikāciju. Protams, interesēja dēmoniskā puse, kura parādījās labības laukā strādājošiem cilvēkiem tieši pusdienlaikā un uzdeva jautājumus, ja cilvēks nevarēja atbildēt, tad pārgrieza tam rīkli ar sirpi (mazāk interesantie varianti - uzsūtīja sirdstrieku vai galvassāpes).

Izrādās saucās Полудница

upd. squee Dvořák - Polednice

vot šitā.
(un vīgriezes maliņā!)

Citi arī ir pamanījuši līdzības.

(Briton Rivière "Una and the Lion")

Nākošnēdēļ jāiet skatīties filma par Purčika urlām. Labi, politkorektāk - vardarbības subkultūru.

The Blair Witch Project savukārt ir totāla fufta. Vienīgais, ko no tās var mācīties ir - kā celt akmens krāvumus ārpus kolēģu teltīm, teiksim nākamajā MJR.

Ceturtdienās ir visgrūtāk pamosties. Šorīt vadījos pēc rīta sarunu murdoņas, apavu švīkstoņas, smēķētāju elpas vilcieniem un kaitinošajiem trolejbusu meldiņiem.

Skumji, jo pusdienu pārtraukumā būs jādara tas pats.

Vakardienas filmas:
The Devil Rides Out ar salīdzinoši jaunāku Kristoferu Lī, bet savādāk garlaicīgi.
The Wicker Tree Par amerikāņu kristiešu jauniešiem, kas mēģina pāraudzināt skotu pagānus un netīšām iesaistās maija dienas svinībās. Arī domāju, ka būs ar Lī, bet viņš parādījās labi ja 30 sekundes, bet bija krauklītis, kas mācēja pateikt "nevermore".

Mirstu!

Pagājšnedēļ noskatījos Altered States, kas bija nez kā iemaldījusies seno, bet ne tik seno, raganu-sātanistu filmu sarakstā (tur gan nav ne raganas, ne sātanisti). Filma par zinātnieku, kurš zāļojas ar kaut ko meskalīnam līdzīgu un lien „izolācijas vannā”, lai piekļūtu savam pirmatnīgajam es vai kam tur (nafig to vajag es tā arī nespēju saprast, bet lai nu tas paliek, cilvēkiem mēdz būt dīvaini hobiji). Visu šizetu gan sabeidza galvenā varoņa pārvēršanās par gorillu. Šams skraidīja pa pilsētu rūkdams un beigu beigās zooloģiskajā dārzā nokoda aitiņu.
Vēl galvenais varonis bija Breivika kopija, bet viņa sieva – neviena cita, kā Nina no Fringe. Un Fringe opirmā sezona lielākoties ir par sazāļošanos ar LSD un līšanu tieši tādā pašā vannā.
Sieva bija viskrutākais aspekts tajā filmā. Jutu viņai līdzi pilnīgi līdz kaulu smadzenēm. Bet nevarēšu laikam izstāstīt. Ne tas Pērgintiski-Solveigiskais attiecību modelis, bet Rainiski-Aspazijiskais. Aina, kur dižais zinātnieks – vīrs, pārdzēris jēgu, stāsta saviem draugiem par to, cik nozīmīgi ir tie viņa eksperimenti, bet sieva skatās uz viņu ar tādu skumju skatienu, šausmīgi iesita pa galvu.
Ā un auns ar septiņām acīm bija kruts

Reizēm liekas, ka pie radīšanas kāds man ir aizmirsis izsniegt dvēs’les lietošanas instrukciju, un tagad esmu pamesta ar sci-fi kosmosa kuģim līdzīgu vadības pulti pilnīgi bez norādēm. Un neba viena es tāda ik pa brīdim nākas saskrieties ar vēl kādu, kas šļūc pa dzīvi ar konstantu vatdafaku.
Uzaugu pasaulē, kur pie mātes nāca draudzenes un līdz vēlai naktij sūdzējās par to, cik slikti ir. Tas sliktums bija viegli definējams un apspriežams – vīrs tāds un šitāds, bērni neklausa, darbā huiņa. Viss forši – izrunā, aizmirsti, dzīvo tālāk. Tādam sliktumam tik viegli var atrast saknes un piesaisti reālajā dzīvē. Laikam būšu palaidusi garām šo mācību (un visas citas arī) dzīvojot zvēru barā*. Vienīgais, ko varu izšķirt, ir sliktums. Un arī pēdējā laikā jau paliek grūti ar emocionālā un fiziskā sliktuma nošķiršanu. Slikti un viss.
Tad, kad piespiedu kārtā sāka vajadzēt ar to sliktumu tikt galā un dabūt ārā, no sākuma mēģināju izrakstīt, bet kā var uzrakstīt, ja nevar pat izrunāt, jo nav saprotams „KAS TAS PIE VELNA IR”. Izdomāju, ka jāpamēģina izadīt. Dažus gadus vēlāk avatara kundze apgaismoja mani, ka tā ir ergoterapija – viss ko dara, lai neaizietu totālā astrālā.
Šobrīd ir šitik slikti:

(sliktāk nekā citas reizes – uz to norāda krāsas, kas nav zaļas, un austras koki + sātanZa acis)
Tāpēc arī bieži neadu citiem, bet kastītei, jo citiem adot visu laiku jāpiedomā, lai tur iekšā nenonāk kaut kāds draņķis.

upd. ā šitā bija paredzēta kā rekonstrukcija iepriekšējām austraskokzeķēm, kuras sanāca tik platas, ka uzvilktas izskatījās pēc ugg zābakiem nevis zeķēm. Vnk laikā neapstājos.



--------------------
* nafig dzīvē iekārtots tā, ka cilvēkam emocijas attīstās nākamajā līmenī tieši tīņu vecumā, kāpēc ne kādā saprātīgākā vecumā?

Savā vārda dienā pabeidzu dāvanu čimerai vārda dienā:

Filma Troll Hunter bija necerēti kruta! No sākum likās, ka būs forš zviedzamgabals, bet NĒ! Vienīgais tas beigtais lācis (kas figurēja divās vietās, bet skaidri redzams, ka viens un tas pats) gan bija smieklīgs. Pārējais viss bija tik labi izveidots un sevī ievelkošs, ka uz brīdi likās, ka tā ir amatier-dokumentālā filma. Iespējams galvenā varoņa vainas pēc - viņš izskatījās pēc tieši tik nopietna personāža, kādi parasti man var spraust batonus ausīs, un es pat nemēģināšu apšaubīt, ka troļļi tik tiešām saož kristiešus un brīvajā laikā košļā mašīnu riepas.

Filmā Eye of the Devil ir ļoti kaitinoša galvenā varone, kas visu laiku histerizē un konsekventi aizmirst par savu bērnu eksistenci, bet bija vērts noskatīties apmēram divu kadru pēc. Kadros (vienā filmas sākumā un otrā filmas baigās) parādās strādnieku tantīte starp vīnogulājiem.

Agent Vinod treileris. Tagad var apskatīties kāda izskatīsies tā filma, kuras ļaunie kastingotāji mūs nepieņēma. Un viss kļūst skaidrs - filmu uzņēma Illuminati Films. Mūsu mug-shot(i) droši vien tiek izmantoti kaut kādās mahinācijās.

Laikam esmu uzgājusi kaut ko iepriekš neuztaustītu, vai vismaz līdz galam neapzinātu - galvaskausu fetišu (jā, fetišs ir pārāk skaļš vārds, bet izklausās labāk par vienkāršu patiku).
Atceros, ka vienai bērnības draudzenei kaut kādā mākslas skolā bija jāzīmē galvaskauss, ar visiem ēnojumiem n'stuff, un tas likās tik ļoti advancēti. Turklāt visas šitās klusās dabas ar grāmatām un galvaskausiem, vai interjeri ar grāmatplauktiem, kur starp vecām grāmatām vienmēr ietūcīts kāds vientuļš galvaskaus. Skaidrs taču, ka hārdkōrs intelektuālisms iet roku rokā ar galvaskausiem.
Un tad vēl n-gadus vēlāk uzradās ķīmiķu brāļi ar savu pirmo klipu, un par manu mīļāko izklaidi garlaicīgās stundās kļuva iztēloties, kādi varētu izskatīties skolotāju galvaskausi.
Vajadzētu šitādu jūzerpikču, bet šobrīd nav brīvas vietas:

Tas klips vispār šausmīgi ietekmēja manas mazās smadzenītes, piemēram, man radās priekšstats kādai mūzikai vajadzētu būt klubos un ka tur noteikti jābūt zibi-zibi gaismām, kuras gan ļoti ilgi nevarēju panest. Vēl pirms kādiem gadiem četriem, stroboskopam ieslēdzoties, sastingu deju zāles vidū un gaidīju, kad pāries, jo tā gaisma radīja tādu dezorientāciju, ka visvienkāršākā kustība varēja rezultēties tamā, ka apkrītu vēkšpēdus.