Es nesaku, ka ar viņiem nevajag runāt vai, ka viņi nav spējīgi saprast. Es saku, ka ir reizes, kad NEVAR paskaidrot - kaut vai tas pats gadījums - muti sausu izrunāju, ka tikai uz sacensībām braucam, bete šams tak nav cilvēks - viņš jūt, ka man tāda panika, ka aš ģībiens nāk virsū, nomierinājās tikai tad, kad izkāpa un ieraudzīja, kur ir atvests (pilnīgi atvieglojuma nopūtu varēja dzirdēt). Un 90% gadījumu dzīvnieki izvēlēsies uzticēties sajūtu uztverei, jo tā ir viņu valoda.

Reizēm man liekas, ka tā runāšana ir vairāk vajadzīga pašiem cilvēkiem - kaut ko sakot cilvēks lielākoties arī jūt to, ko saka, bet var arī vienkārši just. Piemēram, pēc vienām sacensībām, kurās man bija ārkārtīgi slikti un ķēve visu uznācienu monitorēja manu pašsajūtu, pie mums pienāca ļoti cienījamais Š. kungs, tādā ārkārtīgi iedomīgā un patronizējošā manierē iespraucās starp mani un treneri, un sāka kaut ko ne pa tēmu runāt. Man vnk senundes simtdaļā pārskrēja nepatika un riebums pret viņu, un klasiskā bēnu ķēvīte pieglaudusi ausis leca viņam virsū :D

Anyway, diez vai mans kaķis sapratīs kāpēc viņam no rītiem vairs nebūs kam gulēt blakus, jo vienkārši ir rūdīts egoists.