Kaut kāda sajūtu frustrācija. Tik daudz visādu (pretrunīgu) sajūtu, ka smadzene nevar izvēlēties, kuru uzskatīt par primāro un ļauj visām skraidīt savā vaļā bez nekādas hierarhijas.

Un vienmēr visvairāk ir žēl dzīvnieku, jo šamiem neko nevar paskaidrot. Piemēram, kad mīlītis, zvērs, kurš mačomēniski izrēķinājās ar jebkuru dzīvo radību, kas man "uzlika aci", iekāpjot treilerī sāka drebēt kā milzīga želejas čupa, un nevar nekādīgi pateikt - nē, mēs nevedam tevi atpakaļ.