ausis glauda: Ēnu Kaleidoskops – Cilvēciņi ar zariem roku vietā
Ar visu to Japānas trādirīdi atcerējos vienīgo reizi, kad pieļāvu iespēju "darīt sev galu". Es biju ārkārtīgi niķīgs bērns ar šausmīgi izteiktu taisnīguma izjūtu*, un katru reizi, kad jutu, ka pret mani izturas netaisnīgi taisīju trādirīdi. Tā nu es vienu reizi, dzīves netaisnības vajāta, iebarikādējos vannasistabā un pēc dusmīga skata pārlaišanas plauktam paķēru joda tinktūru, kas tur nez kāpēc stāvēja, un nodomāju - viss tagades izdzeršu šito jodu!
Jodu es, protams, neizdzēru. Pirmkārt, tas izskatījās ārkārtīgi negaršīgs, otrkārt, man kā izglītotu ķīmiķu bērnam bija aizdomas, ka jods diez vai mani nobeigtu (true that - es dabūtu vieglu žvinguli un padarītu sevi radiācijdrošu) un viss eksces kļūtu tikai par kārtējo ģimenes leģendu un pievienotos stāstiem no sērijas "kā Zane taisījās pārdot sertifikātus un iet dzīvot mežā".
Un vēl tematiski - nav brīnums, ka ziemā pašnāvnieku ir čupu čupām, Wumpscut(s) jebkuru varētu pierunāt. (vismaz es jau kādas trīs dienas dziedu "The time has come to close your eyes...", bet tas nekas, jo vēl tikai piecas dienas ziemā).
Goķizms forever!
--------------
* vispār vēl tagad esmu, bet tas šobrīd nav svarīgi
Es bērnībā, laukos, pēc strīdā ar vecmammu, paņēmu no pieliekamā marinētu biešu burciņu, nosmērēju seju ar sulu un nogūlos piekalnītē pie šūpolēm, tjipa, izkritusi, beigta :D un gaidīju, kad kāds atnāks un ieraudzīs. Neviens ilgi nenāca, palika garlaicīgi gaidīt un pēc tam spogulī skatoties konstatēju, ka to biešu sulu uz sejas knapi var redzēt.