Es bērnībā, laukos, pēc strīdā ar vecmammu, paņēmu no pieliekamā marinētu biešu burciņu, nosmērēju seju ar sulu un nogūlos piekalnītē pie šūpolēm, tjipa, izkritusi, beigta :D un gaidīju, kad kāds atnāks un ieraudzīs. Neviens ilgi nenāca, palika garlaicīgi gaidīt un pēc tam spogulī skatoties konstatēju, ka to biešu sulu uz sejas knapi var redzēt.