es kkad izlasīju, cik liels [pareizāk sakot, mazs] bija slavenais baltiju iekarojušais zobenbrāļu ordenis un nospļāvos. šo labāk vēsturē nemācīt, kompleksos jaunatni iedzīs.

Konzervbundžas tā jau ir renesanse. Tur jau ir šajamieroči, pīķu ierindas un vispār cita opera. Vispār lasīju kaut kur par to, ka plākšnu bruņās bija iespējams ne vien skriet, bet pat nedaudz peldēt, jo kaujas bruņas parasti svēra kādus 25 - 35 kg, kas principā ir mūsdienu kājnieka ekipējums. Tie lielie tērauda blāķi, ko var redzēt muzejā, pamatā ir turnīru bruņas, un turnīrā bruņojās daudz smagāk un spēcīgāk, nekā kaujā. Tā ka pirms turnīra kungus tiešām varēja iekārt pacēlājā un pieskrūvēt pie zirga, taču diez vai tas darīts kaujas situācijā.
Bet par senlatviešiem tur īsti skaidrs nav. Cik zinu, tad zirgi Baltijā esot bijuši izturīgi, bet maza auguma. Un arī viens lietuviešu profesors ir apgalvojis, ka leiši līdz 13. beigām jāšus nemaz nav kāvušies. Zirgus izmantoja tikai kā transportierus. Arī hronikās ir teikts apmēram - leiši nokāpa no zirgiem un gatavojās kaujai. Tā ka diez vai tā saucamie senlatvieši būtu labāki par visādiem žemaišiem un augštaišiem. No savām sagramstītajām zināšanām varu galvot, ka jāšus sāka karot tikai pēc krustnešu ienākšanas.
Un ar tām sievietēm lokšāvējām vēl mazāka skaidrība. Nekur neesmu šim mītam atradis pamatojumu. Ka tik tā nav kārtējā ulmaņlaiku pasaka.
Turklāt lokšaušana populārāka bija prūšiem, kas to aizguva no poļiem. Pārējie bāleliņi kaujā pamatā lietoja metamos šķēpus, ar ko, atšķirībā no tolaik primitīvā loka, varēja caursist bruņas un bojāt vairogus. Tamdēļ lokšaušana kaujā, turklāt no zirga, turklāt sieviešu izpildījumā šķiet ļoti apšaubāma.
Vispār vienīgais gadījums, ko zinu attiecībā uz baltu pielietoto kavalēriju kaujā ir Saules kauja, kur žemaišu jātnieki pirms pašas klopes jājuši garām pretinieka ierindai, mētājoties ar šķēpiem, cirvjiem, vālēm un citām negausībām.