Mona Lisa
Leonardo šo sievieti bija ievērojis jau sen. Ar savu izsmalcinātību un grāciju viņa spēja apburt ikvienu.
Ārēji varēja manīt, ka šī sieviete ir no augstākajām aprindām- dārgas, gaumīgas drēbes, izsmalcinātas manieres. Taču tajā pašā laikā viņa saglabāja vienkāršību ar savu attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem. Īpaši valdzinošs Leonardo likās viņas noslēpumainais un dabiskais smaids. Varbūt tieši tas bija tas, kas Leonardo tā vilināja un fascinēja. Skaistums, grācija, izsmalcinātība un noslēpumainība- mākslinieks bija pārliecināts, ka tieši šo īpašību apvienojums raksturo ideālu sievieti.
Uzaicinājumam tikt gleznotai viņa nepiekrita uzreiz. Pozēt māksliniekam viņai šķita velta laika nosišana, turklāt viņa nebūt neilgojās pēc kārtējās krāšņās gleznas pie sienas, kurā ir redzama viņa pati. Taču viņa nespēja pretoties mākslinieka uzstājībai un neatlaidībai.
Viņa ieradās norunātajā laikā. Varēja manīt, ka jaunā sieviete ir nedaudz uztraukusies un jūtas pat neveikli. Taču brīdī, kad Leonardo viņu gleznoja, viņa izstaroja mieru, skaistumu un pārliecību.
Kad glezna tika pabeigta, viņa piecēlās savā apbrīnojamā elegancē un vieglumā. Nekas neliecināja par to, ka ilgstošā pozēšana būtu viņu nogurdinājusi. Viņa izskatījās tikpat nevainojama kā tajā brīdī, kad viņa ienāca pa mākslinieka durvīm. Viņa bez intereses, drīzāk aiz pieklājības, ieskatījās mākslinieka radītajā darbā, bet šķita, ka redzētais uz viņu neatstāj iespaidu. Viņa pieklājīgi atvadījās un devās uz ārdurvju pusi.
Taču mākslinieks nevarēja beigt apbrīnot pats savu radīto gleznu.