| Lāčplēse, Kangars un guļava |
[03 Apr 2010|03:46pm] |
Šodien es sapratu, ka tādi vīrieši, kas glābj savu sievieti, metoties priekšā lodēm, bīstamiem dzīvniekiem, dzīvo tikai Holivudā un Meksikā. Purvciemā tādu nav! To apstiprina šis stāsts.
Šonakt, īsi pēc pusnakts, es sajutu kāda klātbūtni. Nē, es nerunāju par savu vīrieti, kurš ik pa laikam miegā iekrācās, satrūcinot klusumu tumšajā telpā. Es runāju par ļauno, bīstamo, neprognozējamo dzīvnieku, kas bija ielavījies mūsu mājoklī. Tam acis bija lielas kā divi arbūzi, spalva asa, mēnesgaismā tā meta tumši pelēku nokrāsu. Tas bija milzu kaķis, kas noraudzījās mūsu naktsmierā. Tas bija pats dēmons, kas modies pusnaktī! Kaķis bija noskatījis savu upuri- mani un manu guļošo vīrieti.
Ar saviem asajiem nagiem tas ietriecās manā galvā, mēģinot to atdalīt no pārējā ķermeņa… Kaķis izmantoja mani kā tranzīta ceļu, lai ieskrietos, palektos, uzbruktu un nomedītu manu vīrieti.
Bet mans varonis nerīkojās tā, kā būtu rīkojies Meksikā dzīvojošais mačo.. Gluži otrādi-tā vietā, lai mestos priekšā saniknotam dzīvniekam, mans spēcīgais vīrietis klusā balsī, lai neiztrūcināto saniknoto dzīvnieku, ievaicājās- cik pulkstenis? Manu pārsteigumu par notikušo ātri vien nomainīja apbrīnojama reakcija- man, kā stiprajai latviešu sievietei, bija jāpieņem lēmums- bija jāglābj mana un mana blakusguļošā varoņa dzīvība! Es ķēru saniknoto kaķi. Rokas mirka asinīs. Ar saskrāpētām, sadurtām kājām es nesu notverto dzīvnieku uz tuvāko ūdenstilpni, lai darītu tam galu.. Bet kaķis nepadevās.. Viņš izbēga no manām trauslajam rokām un turpināja iesākto… Viņš turpināja uzbrukt, turpināja kost, skrāpēt un terorizēt. Man blakus guļošais ķermenis sakustējās. Viņš pievilka klāt pāri palikušo segu, ietinās tajā, pieglaudās cieši klāt aukstajai sienai un paslēpās, lai dzīvnieks to nepamanītu. Tā arī notika! Kaķis savā šaurajā redzeslokā paturēja tikai kailo, nu jau bez segas palikušo, nosalušo meiteni… Nekas cits neatlika kā turpināt glāb savu un zem segas esošā vīrieša dzīvību… Es vēlreiz satvēru kaķi. Es metu to pret sienu, cerot, ka tas palīdzēs izbeigt mūsu ciešanas. Kaķis atsitās pret sienu un saļima. Vienu brīdi mani pāršalca bailes par trīcošo ķermeni, kas gulēja zem segas, tik tuvu ievainotajam dzīvniekam. Par laimi sāpes kaķim bija aizmiglojušas skatienu. Tas nikni ierēcās un pazuda tumsā. Mēs bijām glābti! Aiz sāpēm un pārguruma es atkritu atpakaļ gultā, es satvēru mazo, plāno sedziņu, apsedzos tajā un gaidīju rītausmu. Arī mans zem segas guļošais mačo sakustējās. Viņš bailīgi izbāza galvu no segas. Ar tramīgu skatienu novērtējis situāciju, tas aizsteidzās uz tualeti… Bet tas jau ir cits stāsts….
|
|