Jau kuro reizi noskatoties "Lepnums un aizspriedumi", vēl dienām nevaru atjēgties. Cik gan līdzīga esu galvenajiem varoņiem, līdz ar to arī sev nepatīkama. Tikai mana filma nebeidzas ar laimīgām beigām. Un savas kļūdas labot ir par vēlu. Lepnumu no sevis izdzīt ir bezgala grūti, bet tā dēļ pieļautās kļūdas labot- neiespējami.

Tikai pagriezt laiku atpakaļ un nonākt augustā tai sasodītajā parkā un pateikt, kādēļ braucu. Kāda tur garlaicība, nemānīsim sevi, es gribēju satikt. Jo citus satikt negribēju. Un negribu. Bet.