Cilvēki kā tādi šaha kauliņi Tavā dzīvē. Viens stājas cita vietā, kāds pa vidu paspēj pamukt un paliek uz ilgāku laiku, jo ir pietiekami veikls, lai pielāgotos situācijai un mainībai, nekā tie, kas nu jau sēž maliņā uz nokauto sola. Tā vienkārši notiek. Fizika vai kas nu tas ir. Un tikai tagad, pēc tik daudziem gadiem, es beidzot to pieņemu kā normālu parādību, kā kko nenosodāmu- cilvēki nāk un iet, un katrs no tiem Tavā dzīvē ir pildījis kādu lomu, un Tev par to ir jābūt tikai pateicīgam. Izpratne, sevis izglītošana, meklēšana un viss pārējais. Velns. Es sāku pieaugt. Un tādēļ man ir bail. Galu galā, es pati esu tāds kauliņš, ko vienā spēlē nokauj, nākošajā uzliek. Un, ja vien būšu veikla, palikšu nedaudz ilgāk. Nevienam nepatīk tikt nokautam un noliktam maliņā. Būt veiklajam ir grūti. Bet būt jauniņajam kādā svešā spēlē ir vēl grūtāk.