Ir ģimene. Precīzāk, divi cilvēki un suns. Suns, kas ir nevis KĀ ģimenes loceklis, bet tāds ir ar pilnīgām tiesībām uz tādu titulu jau gadus 14. Mīļš, labsirdīgs, pūkains un skaists cienījama vecuma bezšķirnes šunelis ar līkām kājelēm un no vecuma padilušiem zobeļiem, kas sākuši mainīt savu atrašanās vietu mutes dobumā. Protams, ar savu suņa raksturu, nikni uzrejot svešiem ciemiņiem vai pieglaužoties jaunajiem draugiem, pie reizes nočiepjot ko gardu. Tas tā, zin kā, vecie ieradumi, gluži kā cilvēkam. Un tad. Ģimenē ienāk bērns. Bet sunītis taču pūkains. Spalvu tik daudz pēkšņi saradies, ka nav kur elpot. Ja nu alerģija, ja nu pēkšņas greizsirdības lēkmes un kodieni bērnam tieši sejā? Suns taču skaitās pie maz prognozējamiem dzīvniekiem. Un ģimene pieņem lēmumu no suņa atteikties, papildinot tā jau piepildītās patversmes iedzīvotāju daudzveidību un skaitu kopumā. Nu visi apmierināti, māja tīra no suņa spalvām, nesmird pēc suņu barības un tā piesmakusī suņa gulta sen jau bija likvidējama. Jā, protams, sunītis raisījis pieradumu un nu ir neierasts klusums, varbūt vakaros pirms gulētiešanas uznāk pat žēlums, bet bērns aizņem tik daudz laika, ka drīz vien aizmirstas i suns, i n-tie gadi, kas tam tika atvēlēti kā godīgam un mīļam mājas sargam. Bet kā tad nu suns? Viņš neaizmirst. Tās bija viņa vienīgās mājas, viņa vienīgā, neaizvietojamā ģimene, kuru nekādas jaunas mājas, nekādi luksuss apartamenti nekad viņa atlikušajā mūžā nevarēs aizvietot. Kur paliek morāle, kur paliek suņa dvēsele, suņa prāts, garais mūžs, paļaušanās uz tiem, kas mūžīgi bijuši blakus? Ir atņemts viss. Pilnīgi viss. Nodevība. Skumjas. Un ne jau vakara, kad nevar iemigt, bet mūžīgās. Mūžīgās skumjas, kas nekad neļaus saprast, pēc kādiem kritērijiem tika vērtēts, kurš tad nu paliks, kurš tiks izraidīts. Kā nolietota manta. Bez paskaidrojuma, bez sirdsapziņas. Jo tā visiem būs labāk.

Meklējiet alternatīvas. Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinam.